Man reiz bija tieši tā. Es kādam teicu, ka viņu mīlu, absolūti. Un es teicu, ka viņš var darīt visu, tam tik un tā nebūs nekādas nozīmes. Ka es tik un tā viņu mīlēšu. Un reiz viņš jautāja, vai visu nozīmē arī nogalināt. Un es teicu jā.
Tas, ko es nepateicu līdz galam - ka es mīlu arī sevi. Un tāpēc brīdī, kad man vajadzēja nomirt, tas nenotika. Kādu laiku gan nevarēju pastaigāt, bet nenomiru.
Un ar sevi ir tāpat. Ja es gribētu sevi nogalināt, es to droši vien ļautu sev izdarīt. Un es zinu, ka nenomirtu. Nevaru paskaidrot. Bet tā ir tāda robeža, kad tu ļauj visu, un tajā brīdī tev viss atdodas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ljauj visu un viss atdodas - mmmm, skaisti pateikts! :)

(Reply to this) (Parent)