Sveiki draugi un draudzenes, sen nēesam tikušies.
Nu skaisti jau, brīnišķīgi, nu vienkārši burvīgi (es par to visu jauno)!

Esiet sveicinātas manas skaistākās, mīļākās, smukākās un pašas seksīgākās draudzenes uz visas pasaules.. sveicu jūs astoņu martu dienā!!

Jūsu Axel..

Nu ko, Klaberciba, paldies par uzmaniibu shogad panaakumus visiem naakoshgad!
Jūsu..

Bet šitais hard man iznāca šovasar!

Cau!
Pirmā skolas diena galā, un nu tiek pieskaņoti saraksti darbiem un otrādi. Uz galda vēl gozējas pirmā septembra astere, atgādinot man, ka tas notika atkal, vēlvienreiz, vēl viens gads ir pagājis tajā F...... dzīvē, bet es izliekos, ka nekas nav noticis un ēdu savus pupiņu salātus tālāk, klusībā cerot, ka tūlīt, tūlīt jau viss mainīsies. Bet tas S... nemainās un notiek pēc standartizētā plāna B...
..Varbūt kaut ko uzmālēt..
..Jāaiziet pie Matisa..

..B....

You coud be my unintended
Choice to make my life extended

Par torņiem un tīreļiem lidot
Es satiku, satiku viņu
Kaut uz mirkli lēnāk laiks ietu

Jūs visi man esat dzimuši manā galvā un nekad es jūs vairs pamest nevaru. Ciba klab un lode griežas bet Axelim ir atvaļinājums. Nu piedodiet, es jau steidzos būt atpakaļ un apskaujot jūs apskaut, izraut no zemes un mest gaisā.

Ak, neesmu es sen še laukā bijis,
Es galvu pabāžu un atkal projām esmu.

Še tev vienu sprungulīti, tikai nevicini viņu

Katrā jokā ir tikai daļa joka.
K.

Tik daudz smuku meiteņu,
Bet es tikai viens.
Ek!

Laikam jaaiziet pie friziera.

Foto

Cawa!
Teeny weeny in bikeeny!
Tās figūras, tās figūras, tās noņem kājām spēku. Meitenes, kādas jums ir figūras! Man pirksti vīst un kājas ļum. Esmu jūsos samīlējies, samīlējies, samīlējies, samīlējies. Īpaši vakar, kad lija - īsos bruncīšos un plašajā dekoltē sūcās lāses un lietus nesa jūsu ķermeni. Jūs smaidījāt un es jūs gribēju... paņemt... mašīnā... un aizvest... uz mājām... un atstāt tur (uz jūsu mājām). Bet ir tā kā ir un es jippii cataa poolojos un ziimeejos cerot, ka satikshu kaadu ar skaistu niku!
Ehh.

Ak, meitenes, meitenes, meitenes, meitenes!
Cik skaistas jūs kļūstiet, kad nometiet apģērbu skapja tālākajā stūtī un atkailinot augumu, izejat uz ielas, pārņemot savā varā ielu, pilsētu, valsti, pasauli un visu visumu. Krāsainais apģērbs piesaista katra garāmgājēja uzmanību, brīžam nesaprotot, kas vairāk jūs apbrīno - vīrieši vai citas sievietes. Vīri saulenēm bruņojušies un reizēm nezinot kur acis likt, savā starpā samiedzas - "Vai redzēji kā aizgāja!"
Viena no jums paiet man garām cēla un lepna par saviem dotumiem, cita paslīd garām, izlikdamās, ka nevienu neredz, bet katram prtimnācējam it kā saka "Es arī esmu tā!"
Ak, meitenes - manas sapņu princeses un jūtu pavēlnieces, es gribu apskaut visas jūs un nekad nelaist vaļā, mīlēt un mīlēties, aplaimot un laimīgam būt.

P.S. Visi personāži ir izdomāti. Nevienam apvainojumam par šovinistisku, cūcisku vai brunču mednieka attieksmi nav pamata un pretenzijas netiek pieņemtas (nu varbūt tikai bišķiņ).

Mīlot,
Jūsu

Ak, kāda saulīte ārā, un prognoze arī strauji mainījusies. Sorīt, ejot uz mašīnu kājas rasā samēcēju - Forši!

Labrīt dārgie draugi!

Esmu labojies un tagad domāšu tikai labas domas. Saulīte spīd, zālīte zaļo un debesis nav vēl bijušas tik zilas, kā ir šorīt. (čukstus)Uztaīju sev jaunu frizūru! Daudz darba. Vismaz jāizliekas ka strādāju. Pēdējais ko daru - smejos!

Ir klusums vājš, un ieurbušies interneta logā abi ar kolēģi klikšķinam peles ausi, gaidīdami kādu siltāku dienu un brīdi kad darīt darbu būs pēdējais laiks.
Kļūstot vecāks atskārstu, ka arvien mazāk pievēršos pozitīvajam un pildu noliedzēja lomu. Tas atklājās kādā lekcijā kad atļāvos izlecoši paziņot savu nostāju par kultūrorientētas vērtību sistēmas iztrūkumu mūsdienu skolās un nākotnes paaudzē pat pamatojoties uz statistiskiem faktiem. Kursabiedrene itkā pa jokam piebilda, ka no manis var dzirdēt tikai fatālistiskus izteikumus. Bet ko lai es daru, ja neviens vēl nav izgudrojis zāles pret smadzeņu apkaļķošanos un viss man nerādās tik rozā krāsās kā to daži labi gribētu.
Toties savā pēdējā fotosesijā ieguvu dažas jaukas makrobildes pavasarīgos toņos.
Tavs

Un atkal esmu klāt, pēc kaada starpbrīža ar pārtraukumiem, bet tagad jau uz zemes - manas mīļākās planētas. Zēl, ka Džūdija Fostere vakar neko jaunu neparādīja, bet kas šai pasaulē vispār ir jauns - vai varētu sagaidīt jaunu Mendelejeva tabulu, nu vismaz vienu jeunu elementu visā redzamajā, dzirdamajā visumā. Vai varbuut jaunu formulu kā aprēķināt zemes pievilkšanas spēku - nē, un vēlreiz nē. Paaudzēm cilvēki dara vienas un tās pašas kļūdas. Jūs domājat, ka jūsu bērni pratīs paši no sevis pareizi vai vismaz pareizāk uzrakstīt iesniegumu, vai varbūt domājat ka tie būs paklausīgāki par pašiem jums jūsu bērnībā! Divu gadu tūkstošu laikā kopš domājams pastāv apzinātā civilizācija (cilvilizācija), viņi nevar visiem likt noticēt savam katoļu dievam, cilvēki tāpat karo kā agrāk un ticiet man - mūsu bērni darīs tieši tās pašas kļūdas ko mūsu paaudze. Tāds vārds kā evolūcija ir tikai ilūzija vai vienkārši cilvēka varas mērs.

Kā man patīk skatīties svešos logos, īpaši, kad ir jau tumšs un iekšā ir sadegtas gaismas un notiek rosība, dzīvība, mīlēšanās un mīlināšanās. Savu dabu cilvēks nenoslēps no manīm. Ģenēze saka savu, kad domā, ka neviens neredz. No piektā ir labi redzama meitene, kura visu un katru dienu sēž pie datora trežajā stāvā - laikam studete, un laiku pa laikam pie viņas atnāk kāds puisis. Gulta ir tieši zem loga. Otrajā stāvā dzīvo vecenīte. Viņai vienmēr ir tumsa. Tikai uz vienas palodzes ir izkusis sniegs. Citā logā sēž kaķis, cits iedegas tikai tad kad esmu aizsēdējies darbā - ap deviņiem, desmitiem - tad tur ātri pārģērbjas un atkal projām ir. Piektajā stāvā nedaudz pa kreisi stāv biljarda galds un divreiz nedēļā konservatīvi puiši tur spēlē. Zemāk ir birojs, kur dators vienmēr ir ieslēgts bet nekad pie tā neviens nestrādā.
Tikai manā kogā ir klusums un viss kārtībā - bet nez` kas tur notiek kad manis nav.

Gribēju vēl sauli sveikt,/ mīļus vārdus viņai teikt...
Aizvakar atgriezos no Tallinas - atcerējos jaunību un to meiteni, kuru biju tur aizvedis iepriekšējo reizi. Zēl, nav saglabājušās fotogrāfijas, bet tas bija tad.. Sobrīd ir tagad tāpēc tad nav nozīmes. Īstenībā arī tagad nav nozīmes, bet mēs izliksimies, labi! Tomēr žēl, ka viss nāk un pazūd, atstājot tikai kartupeļu vagas, bet tā ir mūsdienu sabiedrības iezīme - iet tālāk īpaši neatskatoties, un vispār cilvēks ir tāds ka ātri daudz ko aizmirst. Tie paši koki, tā pati situācija, auksts un mierīgs, bet cits fons un it kā nekas nebūtu bijis, to melno svītru fonā cenšamies neievērot, bet sirds jau atgādina: "tā tev arī vajag!".
Un ko tu, dārgais lasītāj, dari ar vecajām bildēm, vaitiešām izmet, izdzēs? Es nevaru. Bet sentimentālam būt nav modē.
Gribu lidot, kurš nāks man līdz

Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Paziņa, tikko atbraukusi no amerikas saka, ka nav gribējusi braukt mājās. Arī man negribas, jo skatoties pa logu, ārā liekas auksts un iekšā pavisam silts - negribas, bet jāiet uz raiņa parku pēc mašīnas, šad tad izstaigājot mākslas muzeja klusās zāles ar šokolādes tāfelīti rokās, jo tā ir tā vieta kura ir kā tolete, kur neviena cita bez tevīm nav. Atskan zibspuldzes troksnis un pasaule ir atdzimusi, pārlaidusies kā kompis līdz nākamajai tikšanās reizei. Kā dreiz es jums to parādīšu.

Mans ķermenis ir mans rīks. Ar tā palīdzību es šodien radu cēloņus un novēroju sekas, kas noved pie kāda mērķa īstenošanās. Un tas notiek kad es nestraadaaju - darba laikaa. Tukšums nevar būt bez kustības tāpat kā vesels gars bez veselas miesas. Katra tapšana ir mērķtiecīga un katra kustība ne tikai rada pretkustību, bet arī aizpilda tukšumu, tāpēc kustība nevar būt bez tukšuma.
Distrofiskās domāšanas vadīts es pierijos saldos cepumus, tā paša iemesla dēļ aizčāpoju līdz tuvākajam veikalam un iegādaājos kaķa barību, cerot, ka tā viņam garšos.