Un atkal kluss ir klajumā, tik iztraucēts no trač negantā... Sveika, Diary! Ir sniegs visu aizputinājis un pārslām augšup krītot, miers atgriezies. Pāžs ķeras pie neasā spalvas kāta, atskrūvē nedaudz aiskaltušās tintes pudelīti, pamet aci visriņķī, pārbaudot vai kāds nepadarīts darbs nevarētu viņu iztraucēt, un iekārtodamies ērti krēslā, izdomā pirmo rindiņu jaunajam ierakstam. Tas būs par pagājušo laiku, par vienkāršām, nevajadzīgām un bezjēdzīgām lietām, par liekām domām, kā arī par demokrātiju un vēlēšanām kaut kur rietumos. Pāžam liekas, ka drīz būs revolūcija un pie varas nāks pārejas perioda koalīcijas, ka tā būs ar humānāku pieeju domāšanā, bet tauta tāpat aprīs garšīgāko savā daudzgalvainībā un smirdīgajā mutē izkošļājot izspļaus nevajadzīgo un nesaprotamo. Meža vecis jau ir izbijies un taisās pārcelties uz citu klajumu un ir jau sev sagatavojis labu alu tālāk no šī daudzšķautņu varianta.

Šodien ir pirmais marts un martā tu jau zini kas notiek, dārgā dienasgrāmata. Kursā apsveicām meiteni, kura pirmā no mums apprecējās - cik tas ir jauki dzirdēt tādu laimīgu vientiesību. Un vēl kāzu ceļojums un mīlestības pilna dzīve. Labi, ka ir dota tāda iespēja sapņot, priekštatīties nākotni, starp citu, diezgan precīzi. Es taču zinu ko es darīšu rīt, kā es celšos, kā steigšos, ko domāšu līdz apraušos pie domas - vai tu tici liktenim?

Ir klāt, ir atkal klāt tā sajūta, ka esi dzīvs. Vakar fotografēju mēnesi un vispār dzīve paiet kadra meklējumos, vēl nezinu vai tas ierobežo vai nē. Domāšu par brīvību, vai ne!

Pār smaržīgiem mežiem aust rīts, saule mirdz. No kalna dej jauneklis stalts šurpu trauc, viņš smaidīdams trauc un meitenei sveicienus sauc: "O-l-l-ā.., saki man, kur gan šodien ved tavs ceļš?"