Ak, meitenes, meitenes, meitenes, meitenes!
Cik skaistas jūs kļūstiet, kad nometiet apģērbu skapja tālākajā stūtī un atkailinot augumu, izejat uz ielas, pārņemot savā varā ielu, pilsētu, valsti, pasauli un visu visumu. Krāsainais apģērbs piesaista katra garāmgājēja uzmanību, brīžam nesaprotot, kas vairāk jūs apbrīno - vīrieši vai citas sievietes. Vīri saulenēm bruņojušies un reizēm nezinot kur acis likt, savā starpā samiedzas - "Vai redzēji kā aizgāja!"
Viena no jums paiet man garām cēla un lepna par saviem dotumiem, cita paslīd garām, izlikdamās, ka nevienu neredz, bet katram prtimnācējam it kā saka "Es arī esmu tā!"
Ak, meitenes - manas sapņu princeses un jūtu pavēlnieces, es gribu apskaut visas jūs un nekad nelaist vaļā, mīlēt un mīlēties, aplaimot un laimīgam būt.

P.S. Visi personāži ir izdomāti. Nevienam apvainojumam par šovinistisku, cūcisku vai brunču mednieka attieksmi nav pamata un pretenzijas netiek pieņemtas (nu varbūt tikai bišķiņ).

Mīlot,
Jūsu