Tā bauda, ko cilvēki cer rast perversijā, manuprāt, drīzāk rodas no apziņas, cik zemu tu esi kritis, cik tālu aizgājis, cik vienkārši, prasti un pamat-īgi iespējams dzīvot. Iespējams, viņi jūtas īpaši tieši ar to, ka ir uzdrošinājušies iet tālāk par pārējo sabiedrību. Iespējams, tas nozīmē, ka viņiem pagalam sašķobījusies vērtību sistēma, iespējams. Tu vari celties, tu vari krist, taču vieglāk, lai arī ne mazāk interesanti, ir krist un iepazīt cilvēciskā absurda, cietsirdības un izdomas robežas. Tas ir kā ceļojums sevī, tai pat laikā atmetot savu patību, personību kā čaulu, līdz paliek tikai kails būtības serdenis. Un tas pavisam noteikti nav tas jaukākais skats - to sauc par kritušu cilvēku. Kurš ir nodzēris, nopīpējis vai ciniskā miesaskārē noslīcinājis savu personību.
Uz citiem cerēt nevajag, Axa, pilnīgi piekrītu. Ir naivi gaidīt romantiku no drauga, ja pati neesi spējīga to ne radīt, ne arī pat uztvert.
Lai no šitā zaņķa izkultos, ir vienkārši jāpaceļ acis un jāsagrib tiekties uz augšu. Un tad vienam otru jābalsta, jāceļas, jāsapņo, jālido... Jāstāsta pasakas un mazliet tām jātic, jāsasilda sveces liesma, jānoglāsta kaija un jāsamīļo saullēkts. Un ir ļoti, ļoti cieši jātic, ka kaut kur tur pa pasauli klīst kāds, kuram vajadzīga tieši tu. Un, ja būs ticība, tad arī dzīve izvērtīsies defaultā skaistāka, un pēc bezattiecību seksa nemaz nekārosies. Būs mīlēšanās, nevis sekss.
Bet kā uzturēt ticību?
(
Read Comments)