Kopš ceturtdienas nebiju gulējusi mājās, māte jau sāka mani saukt par 'pazudušo meitu'.
Bija tik dīvaini vakar atgriezties beidzot savā gultā, kura bija apkrauta ar dažnedažādām mantām, ko biju tur pametusi savā steigā. Viss tika nomests zemē, jo vienīgais, par ko spēju domāt bija iekrist savos spilvenos un aizmigt. Šovakar nāksies piekārtot, jo vairs nespēju dzīvot bardakā.
Istaba bija kļuvusi auksta un viņā valdīja tāds tukšs klusums. Jāatgriež tajā atkal dzīvība...