| 2:25p |
Dokumentālā filma divās sērijās par seru Džimiju Savilu (Jimmy Savile: A British Horror Story, 2022) – diezgan laba (lai gan, manuprāt, ne tuvu tik laba kā analogā par Maiklu Džeksonu un zēniem, Leaving Neverland, 2019). Stāsts ir tik briesmīgs un kaitējuma apmēros tik vērienīgs, ka filmas veidotājiem nav pieticis spēka ne vēl papildus šokēties, ne dusmoties, ne izteikt nosodījumus, ne pieprasīt politisku atbildību; tāpēc visi iesaistītie un šokētie ir tikai nointervēti un materiāls samontēts ar izgriezumiem no milzīgā Savila BBC arhīva.
Zīmīgi ir tas, ka viņš pats virkni reižu burtiski vai gandrīz burtiski bija atzinies – televīzijā, savu 40 miljonu skatītāju priekšā, vai plašai auditorijai publicētās intervijās, kā arī savā autobiogrāfijā. Piemēram, sakot, it kā joku "Ja es jums pateiktu patiesību, tie būtu 15 gadi cietumā" [bērnu un pieaugušo smiekli auditorijā]. Respektīvi, pat ja viņš 50 gadus būtu staigājis apkārt ar uzrakstu kaklā "esmu bīstams pedofils", tas neko nebūtu mainījis.
Vēl zīmīgi ir tas, ka nevienam no analītiķiem tā arī neizdodas atrast Savilam atbilstošu apzīmējumu, tāpēc visi tikai saka "creepy", "a creep", kas latviski aptuveni būtu "nepatīkams dīvainis", bet nepavisam ne "deģenerāts" vai kas tamlīdzīgs. Filmā var daudz izbaudīt '60. un '70. gadu televīziju izklaides žanrā un kārtējo reizi secināt, ka tā bija tikpat pretīga un pat bīstami pretīga kā šodien.
Lai gan: vārds "pretīga" atkal ir par stipru un drīzāk pauž personīgu, "moralizējošu" (kā mūsdienās moralizējoši mēdz teikt) attieksmi, kas vismaz daļēji ir saistīta ar gaumi; trūkst piemērota, pietiekami neitrāla apzīmējuma seksuālām divdomībām piebārstītiem sarunu šoviem, kurus vada pusmūža vīrieši sieviešu drēbēs vai ar atkailinātiem torsiem, par iekļūšanu televīzijā sajūsminātu, sapucētu un sagrimmētu jauniešu ielenkumā. |