| 3:49p |
No pandēmijas annālēm:
Kaimiņiene stāstīja, ka viņa slepus uz māju izsaucot pazīstamu frizieri, kura visiem apgriežot, jo visi nevarot vairāk izturēt. Neesot lēti, bet ko tad lai dara? Jautāta, kā viņa atbildētu, ja tiktu pieķerta pārkāpumā, sacīja, ka mājās par laimi esot suns, viņu arī nosēdinot blakus, kamēr friziere strādā, jo suņu cirpšana esot atļauta. Tas, sarunai iedegoties, rosināja pacelt jautājumu par dzīvnieku tiesību organizāciju teicamajiem panākumiem, jo, sacīja kāds no sarunu biedriem, sunim tomēr esot nepatīkami un ciešanas, ja viņu neapcērp, savukārt cilvēks "kā saprātīga būtne" spējot visu saprast un paciesties. Šim spriedumam visumā piekrītu un atstāstu to tikai kontekstam tāpēc, ka smieklīgi. Visdrīzāk arguments par suņu cirpšanas legālumu ir tāds, ka viņi nepārnēsā un arī necieš no vīrusa, lai gan, tā kā suņu cirpējs ir cilvēks, kurš ierodas norādītajā adresē, kurā viņu ielaiž suņa īpašnieks - cilvēks, būtisku atšķirību pašā faktā, tieši kuru cirpt ierodas cirpējs, neredzu.
Upd. Ticamāks pamatojums ir: ierasties apcirpt suni ir iespējams, distancējoties 2 metrus no suņa īpašnieka, savukārt, griežot īpašniekam matus, tas nav iespējams. |
| 4:09p |
19. gadsimta vēsturnieku komentāri pie antīkiem tekstiem ir pats par sevi vesels žanrs, arī informatīvi ļoti bagāts. Lūk, viena piebilde pie izklāsta par antīkās Krētas tautas sapulces darbību (krētieši pilnsapulcei ļāva tikai balsot par vai pret jau sagatavotiem likumiem):
The Speaker of the English House of Commons of 1593 in answer to his request for liberty of speech, was told that it is granted, "but not to speak every one what he listeth or what cometh into his brain to utter; their privilege was Ay or No." |