| 9:34p |
Silvijas Radzobes nāve man ir zaudējums. Tas ir kā pamosties vilcienā, kuram pa nakti atkabināts vagons un kurš rit tālāk – rit ātrāk, bet nestabilāk, rit valstīdamies, klaudzēdams un klabēdams.
Vismaz vienu lietu es no viņas esmu paņēmusi. Kaut kad pirms gadiem izlasīju kādā viņas recenzijā šādu elementāru, vienkāršu kā divi plus divi atziņu: lai saprastu mākslu, nepieciešama liela estētiskā pieredze. Jābūt daudz redzējušam. Tagad, kad to atceros, esmu spiesta secināt, ka, lai arī mēs šeit nepārtraukti rakstām un publicējamies – visas virsmas jau esam norakstījuši, visas sienas, ķeramies jau pie palodzēm un grīdas līstēm –, ļoti reti gadās, ka kāds pasaka domu. |