| 3:49p |
Links no Braiena Laitera bloga, sērijā "vecā kaluma liberāļiem uzraujas kreisā uzacs" / "what could go wrong?" / "respect for democratic institutions meets a new low": https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/05568641.2019.1585203 (peer reviewed, no Philosophical Papers, 48, 2019), kur tiek aprakstīts scenārijs globālam despotismam, kā pēdējai iespējai izvairīties no "cilvēces bojāejas klimata maiņu rezultātā", ANO Drošības komitejai piespiedu kārtā demilitarizējot visas valstis un likvidējot nacionālās robežas un pašnoteikšanos: The window of opportunity is closing quickly, regardless in which form disaster first appears to us. I now put my hope, as a last resort, in an enlightened despotism. Some global authority will initiate a coup d’état and, usurping the existing global anarchic world order, create a global one in its stead. It will certainly not be democratically elected. (..) It is of note that, if such a coup takes place and succeeds, it means a kind of existential leap; the nations brought together through the coup has no interest, when it is a fact, to try to escape from its rule. This is so because of the simple fact that now they do not exist any more. (..) Some politicians may want to reinstate the sovereign nation states, but the global authorities will not allow this to happen. There is no manner that the players can ‘buy new lives’. A global government, established in order to handle pressing global problems, will not allow any free-riding from anyone. There will be no right to secession from the newly established global order. |
| 5:19p |
filmas (3)
Hānekem bija nozīmīga filma "Baltā lente", kuras stāsts, ja pareizi atceros, bija izdomāts, bet kas, izvairoties no vispārinājuma, šķita ticams. 1930. gadu sociālās un ideoloģiskās destruktīvās parādības tas skaidroja vai vismaz mēģināja skaidrot, vai vismaz sasaistīja ar to, ka "statistiski" nozīmīga tā laika eiropiešu daļa bija auguši, audzināti un dzīvoja perversi iegrozītās varas attiecībās un bija visi gandrīz bez izņēmuma cietuši no vardarbības, kā arī nebija psiholoģiski apmācīti ar to tikt galā un attiecīgi ļoti bieži bija vardarbīgi pret citiem (saviem bērniem, ģimenes locekļiem, padotajiem darbā). Bet, kad mēģina noskaidrot "vai tas tā bija?", izrādās, ka tas ir ļoti grūti. Arhīvi, annāles, noziedzības veidu analīze, kaut kādi tā laika ārstu vai mācītāju pārskati?
Man gadījās tieši vienlaikus pie rokas daiļliteratūra no tā laika un par to laiku, tā sauktajā sociālā reālisma stilā. Un tā ir nepārvarami pretrunīga. Piemēram: no Žorža Bernanosa (FR), kurā ir daudz autobiogrāfisku elementu, varētu secināt, ka jā, morālā un psihiskā atmosfēra 1920.-1930. gados bija tiešām smacējoša. Piem., nebija neparasti, ka, ja tev nepatika kaimiņš, tu viņam sabojāji ražu vai aizdedzināji šķūni. Bērnus par sliktām atzīmēm skolā pēra līdz asinīm, un tad viņi, savukārt, spīdzināja dzīvniekus un tā tālāk. Cilvēku pašizziņas un godīguma pret sevi trūkuma, kā arī ētisko normu vājināšanās, liekulības un divkosības radītās psihozes, pēc Bernanosa spriežot, bija tiešām milzīgas. Bernanosā tā laika atmosfēra ir zīmēta tik apokaliptiska, ka Bernanoss gandrīz izklausās pēc pravieša, kurš raksta, juzdams, kas notiks 1940-1945.
No otras puses, skat. E.M.Remarku (DE). Viņš rāda pilnīgi citu ainu: pirmā pasaules kara ciešanu veicinātu solidaritāti starp izdzīvojušajiem, pieticību, vienkāršus tikumus, laipnību nabadzībā, eksistenciālas pievērstības radītu vēlēšanos satuvināties (tipisks piemērs: Drei Kameraden, 1936). Lai gan viņš raksta par lielpilsētām (pamatā Berlīni), savukārt Bernanoss - par laukiem (jā, bet ko tas maina?). Lūk, kārtējā "burbuļu" problēma. Turklāt tā ir tikai daiļliteratūra, lielas cerības uz to nedrīkst likt. ("Deviņpadsmito gadsimtu tādu, kā jūs to iedomājaties, izgudroja Balzaks" (c) Oskars Vailds). |