| 9:19a |
blaumanis
Tā tas dzīvoja kādu laiciņu. Tad viņš iesāka dzert. Vakaru pēc vakara viņš streipuļodams no kroga pārnāca mājā un dauzījās ap staļļa durvīm. Viņa ģīmis izkritās un dabūja melnīgsnēju plutu, lielās, zilās acis likās kļuvušas vēl lielākas, un tajās zibēja gluži bīstama uguns. Daiļums un nedaiļums, kas Edgara ģīmī savrup bija mituši, likās saplūduši kopā un deva viņam sevišķu, neaprakstāmu izskatu.
Kādā dienā Asta madāma viņu pēc pusdienas iesauca savā istabā.
«Mīļo Edgar,» viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, «man ar jums jābaras. Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.»
«Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.»
«Redziet nu! Par ko jūs tā dariet? Jūs tak tik smuki bijāt uzsākuši kārtīgi dzīvot. Un nu atkal viss pagalam.»
«Nu viss pagalam. Jā, madām jums taisnība, madām. Nu atkal viss pagalam. Tādēļ es dzeru.» |