Sarkani lakotiem soļiem pārcilpoju dienasgrāmatas lappuses. Mana vārda tajās kā vienmēr nav.
Okei, draugi, būsim optimisti.
Es pārvarēšu savas nepieciešamības. Es apsolu.
Sākšu normāli ēst. Beigšu uztraukties par publikāciju. Draudzēšos ar kursabiedriem. Un naktīs gulēšu vēl ciešāk un durvis slēgšu vēl kārtīgāk. Lūk.

apziņas mijkrēslī dziļā
pamostas bezgalība
arī viņa ir izsalkusi
ļauj tai ietērpties sevī

Vakar aizgāju satikt vienu cilvēku. Nē, mums nebija nekas norunāts, mēs neesam runājuši jau gadus trīs, četrus, es vienkārši aizgāju uz to pašu krodziņu, kur mēs kādreiz sēdējām un, tēju dzerdama, ļoti cerēju, ka viņš atnāks.
Mājupceļā es iegādājos puķes, ļoti daudz puķes un, sēdēdama tramvajā, priecājos par gabaliņu vienatnes, ko man izdevies izkost šai pilsētai.
Varbūt tie nemaz nebijām mēs un varbūt es nemaz neatceros visu labo, kas bijis, bet kaut kāds apbrīnojams miers un līdzsvarotība, tramvajā, aiz nosarmojuša stikla uz sētas Hospitāļu ielā uzraksts: atceries, ka es tevi mīlu. Un tas arī viss. Un es tagad dzīvoju uz šīs ielas, un es ielienu gultā apmierinātā nogurumā tukša tā, ka vairs nav ko pateikt.

Bebel Gilberto - August Day Song.

Ir tik labi.

(Es domaaju, taatad Zatlers.)

Da nee..

Mazirbe. Teevam uzlikts bans uz Delfu komentaariem. Man - uz mobilo telefonu - izsleegts, maita, atpuushas. Labi gan. Siipols pie konjaka. Ne man, ciest nevaru to bruuno drankji.
Grimstu Bulgakovaa. Vieniigais, kas mani uztrauc, ir sestdienas tuvoshanaas - atvaljinaajuma beigas.

Bet vispaar - atziimeejos, ir tik laaaaabi.

Sastrēgumos ar likumu būs jāsastrēgst pa divi?
He heee.

Tā.
Pirmais gads ir nolauzts.
Nepārprotami tuvojos mērķim noraut širmi pavisam un atstāt šo Zemisko pasauli.

(Priežu čiekuri tukšā dūšā)

Šorīt es domāju par krampi. Ir tāda sajūta vēderā, kad kaut ko ļoti, ļoti gribas.
Ja šo ļotiļotigribas neapmierina vai apmierina daļēji, tad ir sajūta, ka vēdera krampis pāraug milzīgā sāpošā kamolā un izkāpj no tevis ārā.
Un tad es domāju kā gan cilvēks bez vēdera var būt? Iet uz tirgu pēc zemenēm, piemēram. Es noteikti nobītos no tāda cilvēka bez vēdera.
Bet ir taču tā, ka gribas, lai tevi stipri saspiež un tur. Tur vismaz kādu brīdi, kamēr krampis, maita, liek tev atgrūst visu spēku un maigumu, kas uzbrūk divos naktī un nekad vairs nebūs tik tīrs kā tajās divās sekundēs.
Un es aizeju bez vēdera, es aizskrienu kaunā ar savu cilvēcību un vājumu rīklē.

Ir jau tā, ka gadi tavā galvā aizrit lēnāk, nekā fiziskajā ķermenī. Lekt gribas, bet vairs nevar.
Viss notiek tikai galvā. „Es” ir savas eksistences ģenerators, ideja, kas ir jēgpilna tikai tad, ja esi kreatīvs, atraktīvs un pievilcīgs gana, lai izdomātu kāpēc tu esi.
Man bija draugs, kurš nezināja ko ar sevi iesākt, jo bija zaudējis kājas. Tad viņš vienkārši dzēra, kļuva par neizturamu kretīnu, kurš aiz visatļautības testēja cilvēkus uz izturību- savas kopējas, draugus. Es neesmu redzējusi viņu jau vairākus gadus. Patiesi ceru, ka viņš vēl ir dzīvs. Vai varbūt tieši otrādi.
Strādā, pērc, mirsti. Jauns?
Kaut es varētu būt kāds pārtikas produkts, kura mērķis ir izraisīt patīkamas emocijas un pabeigtības sajūtu kādam, līdz ar to izpildot savu dzīves mērķi.
Man teica – rīkojies. Es neesmu āksts, nemāku smaidīt katru dienu. Man varbūt ir mēnešreizes, vispār. Bet varbūt nē.

Nesen apmeklēju kādu semināru par seksa tēmas izmantošanu reklāmā (klasika – teorija un prakse).
Aizdomājos pie viena no pētījumā uzdotajiem jautājumiem – Kas ir labāk – izskatīgs (veiksmīgs) partneris, bet neveiksmīgs sekss vai partneris, ar kuru ir izcils sekss, bet kurš ir neizskatīgs? Domas dalījās – sievietes izvēlas izskatīgu partneri, bet sūdīgu seksu. Vīrieši – neglītas sievietes, kuras ir lauvenes gultā. Un te es domāju par mazvērtības kompleksiem (partneru meklējumos un izvēlē). Un vēl es domāju - un ja nu patiešām ir tā, ka šīs abas lietas savienot nevar?

Gadam, kam ir sākums, kādreiz sākas beigas.

Vārds, pie kura izbesījos – tvērums.
Bērnībā mēs mēdzām spēlēt atkārtošanas spēli- vienu vārdu atkārto skaļi daudzas, daudzas reizes, līdz tas pats vārds sāk skanēt citādi (kalendārs, kalendārs, kalendārs, kalendārs, kalendārs, kalendārs). Tad vārdam var piedēvēt citu nozīmi – pēc jaunsadzirdētās jēgas.
Lasot jau n-to reizi vārdu TVĒRUMS, mani tas sadusmoja – es nezinu ko tas nozīmē, galu galā, es nezinu kas tas ir, es pat nezinu kā tas rakstās un izrunājas, es nezinu vai tas pat ir latviešu valodā. Īsāk sakot – nepatīk man viņš. (Tvērums, tvērums, tvērums.) (Rrr.)

P.S. Jau kuro dienu pie katras sms saņemšanas satrūkstos cerot, ka tā būs no manas bankas atskaite par pozitīvu norisi manā kontā.

Turpinu priecāties par vispārējo inteliģences līmeni.
Visi tik gudri, ka nav ko d.. pasūtīt.

Citādi viss notiek - baudot vakariņas vietējā bufetē, blakus galdiņi pilni ar jauniešiem, kuru dzimšanas gads teju pieļauj atrašanos ārpus mājām vēlās vakara stundās.

Es novecoju.

Tev vajag mani mīlēt kā upi.
Tu piederi man ar visiem skriemeļiem
un savu profilu. Tu esi mana diena,
kas noraida nakti, to nožņaudz
un aprok zem citronu koka.
Tu – mana sala, un, ja tu drebi,
tad tikai aiz bailēm nepatikt zvēriem:
tetovētajai leguānai, lūsim
un gazelei ar simtiem lāsumu,
kurai tu atdosi mūsu acis
par cieņas un draudzības zīmi.
Tev jāpasaka savām asinīm ritošajām,
ka tagad tās ir mans vienīgais putns,
jo tevis dēļ es iznīcināju veselu karaļvalsti,
tavu ceļgalu dēļ, kas augļus zog.

/Alēns Boskē/

Es domāju, ka man vajadzētu kļūt pacietīgākai.

Date:	2007-04-24 11:26
Subject:	par spēli
Security:	Public
Mood:	apathetic
Music:	Madonna - True Blue `1986

Šodien es domāju par nesatikšanos.
Man vienmēr ir licies, ka spēles ar slēpšanos un lūrēšanu caur atslēgas caurumu ir nožēlojamas. Tajā pašā laikā es zinu, ka pati tā esmu darījusi un darīšu atkal, jo ir reizes, kad savā būtībā tu nespēj apslāpēt interesi, zvēru, kas jāapmierina.
Bet es domāju arī par to, ka ja reiz cilvēki vienojas ar otriem uz nesatikšanos, vai man vajadzētu pieļaut, ka kāds pa manu logu tomēr medī ēnas?
Pašnāvības akts ar sviesta nazi.
Man liekas, ka ir labāk pārcirst pušu spēji, nekā vīlēt gadiem ilgi. Tāds puņķa efekts.
Vispār es esmu dusmīga. Un šīs dusmas ir par to, ka kāda velna pēc tiek jautāts: Kā iet?, ja atbilde netiek gaidīta. Un traģika ir tur, ka es piedalos un atbildu: Labi., kaut patiesībā tā nemaz nav. Un es saku, ka man prieks, kaut tā nemaz nav. Un man saka, ka varētu, kaut es zinu, ka nevarētu gan.
(Un es redzu kā tu to lasi un ienīsti sevi.)
Nu re.
Man bail jautāt vairāk.
Dzīve sastāv no atkarībām. Šī ir viena no tām.

Man asiņo sirds.

Un kā iet Tev?

Un tad ir vēl viens jautājums - ir kāds, kuru drīkst par savu saukt un paturēt?

Vakar, vienkāršas telefonsarunas laikā, mans bijušais, mans lieliskais, neatkārtojamais, trīs gadus sāpētais bijušais, kuru ne acu galā neesmu redzējusi jau 2 gadus, paziņoja, ka negribot ar mani kontaktēties.
Es zinu, ka arī man ir cilvēki, par kuriem es domāju – kaut viņa/as nebūtu, nu ne tā, ka es kādam vēlētu nāvi, bet būtu daudz vienkāršāk, ja šo cilvēku manā dzīvē nebūtu.
Kas mani satrieca, bija šī atklātība, es nekad neesmu uzdrošinājusies kādam to teikt. Bet kāpēc gan nē, ja tas ir tikai pa godīgo?
Vienīgais, kas mani pagodina šajā situācijā ir fakts, ka iepriekšminētais izteikums liecina tikai par to, ka es neesmu vienaldzīga. Tas ir labi. Bet nevajadzīgi.
Un tad es domāju, ka es gribētu zināt vai ir vēl kāds, kurš negrib zināt par manu eksistenci, kurš pārdzīvo, kad piezvanu un saku – nāc lejā, esmu pie tavas mājas. Varbūt kādam ar savu būtību es nodaru pāri un lieku ciest?

Pie komentāriem atrodama kontaktēšanās atteikuma forma.
Pieņemu bez apstrīdēšanas un paskaidrojumiem.

Mana dzīve sastāv no 5minūtīgiem impulsiem. Tie ir sabiedrībai un tās atsevišķām kopām visnotaļ nenozīmīgi momenti, jo pēc to notikšanas tāpat nekas nemainās, taču tie man personiski dod daudz prieka. Tādos mazos signālos pulsē mana dzīvība, tie ir mazi adatas dūrieni, caur kuriem šujos es pati, kad iekāpju mašīnā, traki pīpēju un klausos dZihan&Kamien, es vēlos atrast labus argumentus kāpēc un saprast, bet ne šodien. Un tad es jūtos kā mājās. Es gribētu, lai viss būtu bijis savādāk.