Comments: |
Es ceru, ka Tev nesalst. Tā ceru, jo pats vairs, šķiet, aukstumu nespēju pat sajust, un zinu, ka šis nejutīgums nāk tad, kad ir salts jau pārlieku daudz, pārlieku ilgi. Pēdējā laikā daudz domāju par došanos ceļā. Ilgā, ļoti ilgā ceļā.
Salst. Jo skatieni kļūst arvien tālāki, bet tāls ir auksts. Un ilgs arī ir auksts. Un ilgas arī ir aukstas.
Iedomājoties par pēdējo no tiem, man tomēr salst. Tātad, vismaz pusdzīvs es vēl esmu.
Ja ir ilgas, tas ir iespēja nenosalt. Jo ilgas nozīmē cerību. Lai cik tālu tā būtu..
Vēl ceru. Bieži gan nākas piespiest sevi atcerēties, uz ko īsti, taču glabāju šo cerību, kā, iespējams, pēdējo un lielāko no dārgumiem, kas man vēl ir.
Ir cerība. Ir rīts. Cerību nedrīskt glabāt. Tā ir jālaiž pasaulē staigāt. Lai kāds to ņem un piepilda.
Sabradās, kā parasti, un tā vilksies mājās, pārvērtusies par asiņainiem lēveriem, kuros, diemžēl, vēl varēs saskatīt bijušo skaistumu. Laižu jau. Lai iet, lai meklē savu piepildījumu. Ķeriet! | |