| |
[23. Dec 2025|18:31] |
|
Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās. |
|
|
| |
[23. Dec 2025|13:28] |
Rakstu tekstu, kurā ir minēti influenceri. Skatos uz piedāvātajiem dažāda neveikluma līmeņa latviskojumiem (ietekmētājs, sliecinātājs) -- nu nav, nav. Lai kāda ir vārda burtiskā nozīme angļu valodā, nevaru atbalstīt ideju, ka ietekme vai spēja panākt, ka kāds nosliecas par labu kaut kam, ir viņu esence -- tas, kas šos sociālajos medijos aktīvos "reklāmstabus" atšķir no jebkā cita. Bet vienlaikus kaut kādā līmenī jūtos kā tāds kā valodas nodevējs, kas gatavs akceptēt anglicismu kā ērtāko risinājumu tā vietā, lai piedāvātu jēdzīgu apzīmējumu latviešu valodā.
Savukārt no otras puses -- mums ir veselas nozares, kur oficiālie termini ir tieši tikpat primitīvi pārcelti no kādas citas valodas, un valodniekiem tas acīmredzot ir šķitis ok. |
|
|
| |
[23. Dec 2025|09:32] |
Mani nakts murgi ir pacēlušies jaunā abstrakcijas līmenī. Es pamodos, un vairs nevarēju aizmigt no sapņa, kur kāds random ļaundaris vajāja random bērnu, kuram mēģināja palīdzēt kāda random sieviete. Pamodos es tajā brīdī, kad sievietei un bērnam diez ko labi neveicās ar bēgšanu, un ļaundaris sāka dauzīt ārā stiklus telpai, kurā bērns ar sievieti bija paslēpušies. Man uz šo situāciju bija kaut kāda perspektīva, bet pēc visa spriežot nulle klātbūtnes. Kaut kāds pats savu murgu dokumentālists, kurš atrodas kameras šai pusē, un nespēj iejaukties. Varētu jau nodarboties ar sevis pseidošrinkošanu, un meklēt sevi bērnā, sievietē vai ļaundarī, bet man ir sajūta, ka tā ir tīra apziņas plūsma par to, ka dzīvē eksistē sliktie spēlētāji, un viņi dara lietas, kas nav ok, un es nespēju salāpīt visu pasauli. Nav nekas tāds groundbreaking, bet tāpat kaitina, ka tas traucē normāli izgulēties. |
|
|
| |
[23. Dec 2025|09:14] |
|
Man negribētos savā cibā ierobežot iespēju nepazīstamiem cilvēkiem man iebilst, jo man primāri interesē kāda viedokli saprast, ja tur, protams, ir ko saprast, bet šī ir arī mana telpa, kuru man nav intereses pārvērst par publisko izgāztuvi. Mani ir ļoti grūti nokaitināt, bet es redzu, ka šī mana īpašība ir kaitējusi šai vietai. Man šķiet, ka es beigšu tolerēt arī tos, kas uz šejieni nāk tikai savā manjakālajā fāzē, lai gan ir gana adekvāti vai vienaldzīgi pret manu personu pārējā laikā. Es ne no viena nesagaidu spēju uz paškritiku, bet cilvēki ar hronisku empātijas trūkumu šeit nebūs velkomēti. |
|
|
| |
[22. Dec 2025|16:23] |
Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.
Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.
Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.
Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām. |
|
|
| |
[21. Dec 2025|22:37] |
|
Atceros, kā vairākos mirkļos pie sevis nodomāju "šo mirkli es noteikti gribu atcerēties un atcerēšos" un neko neatceros, protams. |
|
|
| |
[21. Dec 2025|20:04] |
|
priekšā vēl divas darba dienas, bet es nezinu, kāda maģija rīt būs vajadzīga, lai ievirzītu domas darba gultnē. man ir younger maratons, sērijas iet šņakstēdamas kā riekstiņi, boifrends džošs ir mans jaunais crush, un man neko dzīvē vairs nevajag. |
|
|
| hot saulgrieži |
[21. Dec 2025|20:05] |
|
saulgriežu brīdī gulēju gultā ar stabilu 38 grādu temperatūru un ēdu pīrādziņu |
|
|
| David Lynch |
[21. Dec 2025|13:19] |
Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".) |
|
|
| |
[20. Dec 2025|11:00] |
|
šogad pēdējie ziemassvētki bērnudārzā ir pārdzīvoti. esmu konstatējusi, ka ābols no ābeles (sākumā uzrakstīju "ābele no ābeles") tālu nav kritis, un manam bērnam arī ne īpaši komfortabli ir uzstāties publikas priekšā (un var redzēt, ka ir bērni, kuri uz skatuves jūtas vairāk vai mazāk brīvi, galu galā, viņi tur bija veseli 20), bet viņš to dara. šogad bija arī daži raudātāji, kas apstiprina manu teoriju, ka tā ir normāla pasākuma sastāvdaļa - katru gadu kādam nervi neiztur, un katru gadu tas ir kāds cits. lai nu kā, pats pasākums bija diezgan kvalitatīvs, bērni bija riktīgi labi visu samācījušies un bija labi mirkļi. es gan drusciņ samulsu par to, ka viņi 6 gadu vecumā izspēlēja tieši pelnrušķīti, kur mums ir ļauno pusmāsu bulijings, un tad princis, kurš skaistāko meiteni grib aizvest uz pili un uz visiem laikiem paturēt sev (kaut kā tur interesanti pateica). bet nebija iekšā pagriezties un paskatīties uz citu vecāku sejām, vai man bija kāds domu radinieks. kāds jau noteikti bija.
bet galvenais prieks tomēr ir par to, ka vairs nebūs jāmokās tajā pasākumu zālē, kur krēsli vienmēr salikti tā, ka normāli kaut ko redzēt var tikai pirmā rinda, un tur sasēžas paši lielākie tēviņi un aktīvākās mātītes, kas kustās un grozās un fotografē un vēl vairāk pasliktina redzamību. apiet viņus arī nav variants, jo zāle ir tik maza, ka bildi var mēģināt dabūt tikai no viena stūra. no más.
|
|
|
| |
[19. Dec 2025|21:40] |
|
2025. atzīmēšu, ka itālija ir ieviesusi femicide kā nozieguma veidu. vācija ir pateikusi, ka pie viņiem rape drugs tiks vērtētas kā ieroči (weapons). un divas dienas atpakaļ eiropas parlaments atbalstīja kustības my voice my choice iniciatīvu par to, lai finansētu eiropas sievietes, kuras vēlas veikt abortu, bet valstī, kurā viņas dzīvo, tas ir aizliegts. par šo kustību uzzināju divas dienas atpakaļ. |
|
|
| |
[17. Dec 2025|22:55] |
|
10 sek. |
|
|
| |
[17. Dec 2025|23:48] |
Diezgan nepārprotami ir pienācis brīdis, kad es sāku sajust savu mirstību, kas izpaužas fiziskas degradācijas simptomos. Es biju un joprojām esmu tajā optimistu grupā, kas saka, ka viss nav tik slikti, kā daudzi izliekas, bet optimisms neliek arī ignorēt faktu, ka kaut kur tas fiziskais pīķis cilvēka mūžā ir, un nu jau tas man ir aiz muguras. Es arī apzinos, ka šīs ir manas krokodila asaras, un man nekas netraucē un vēl ilgi netraucēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja vien neiejauksies kādi traģiski notikumi. Bet interesantākais novērojums man ir tāds, ka tas mani tomēr satrauc.
Es gan norādīšu, ka mani nebiedē pats nāves fakts. Es kaut kad tā vienkārši izdomāju, ka es būtu gatavs arī nomirt. Ne tā, ka es gribētu nomirt, vai nebūtu gatavs nodzīvot vēl kādus stabilus trīsdesmit gadus, visdrīzāk arī ilgāk, bet tā, ka man nebūtu žēl par savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, pat ja dzīvošanu es tā pa īstam esmu izbaudījis relatīvi īstu laiku. Un tomēr kaut kas šinī apzinātā ceļā uz fizisku iznīcību ir biedējošs, un es vēl neesmu sapratis, kas tieši. Varbūt neizbēgamība, varbūt lēnums, varbūt bailes par to, ka vienā brīdī negatīvais pārmāks pozitīvo. Who knows. Bet beidzot es sāku apzināties savu novecošanu. Lai gan iekšējais pusaudzis nekur nav pazudis, kurš iespējams ir bijis iemesls tam, ka šī apziņa nav nākusi ātrāk. |
|
|
| |
[17. Dec 2025|20:01] |
|
kaut kur es te manīju, ka, visiem meklējot dāvanas, mammas pašas paliekot bez. tad nu es izlēmu, ka jārāda bērnam pareizs piemērs, proti, ka mammai arī ziemassvētkos tiek dāvana no ziemassvētku vecīša. gāju garām given, nodomāju, ka tas ir labāk, nekā jauni šķīvji (kurus arī gribu, bet tie nesūtīs pareizo vēstījumu), un apstājos. veikalā pārtraukums vēl 35 minūtes. oh, for god's sakes! |
|
|
| |
[17. Dec 2025|18:28] |
|
tā, biedri un kolēgas, kam ir visas nu vai vismaz dažas laundry files grāmatas, sākot no otrās?
man likās, ka es vairs nespēju lasīt vispār, jo nu reāls stāsts – lasu grāmatu, kura ļoti ļoti patīk, pirms miedziņa nolieku piegultē un nākamreiz no turienes paņemu pēc gada, šī bija mana lasītspēja pēdējos gadus
bet izrādījās, ka vajaga tikai čārlija strosa
diskleimēju – no laundry files, kas arī bija palicis apmēram pēdējais no strosa nelasītais, biju lasījusi apmēram desmito grāmatu, dead lies dreaming, pirms gadiem pieciem, īsi pirms pārstāju spēt lasīt vispār
laikam tāpēc arī pēdējā forbidden planet vizītē pirms arī nu jau vairākiem gadiem paķēru sērijas pirmo, nu un šajās dienās nolēmu viņu beidzot atšķirt vaļā
tā arī praktiski vienā naktī negausīgi apriju, bieži skaļi smejoties
tātad – kam ir vēl? |
|
|
| |
[15. Dec 2025|22:55] |
|
Hermanis būs galvenais cietējs. Vēl neviens nekad iepriekš nebūs tā cietis kā Hermanis. Pat ne Ainārs. |
|
|
| |
[15. Dec 2025|08:08] |
Vakar noskatījos vienu cīņu, kurā piedalījās kamerūnietis, kas dzīvo Francijā. Es nezinu, kādas viņam ir attiecības ar Franciju, bet skaidrs, ka izcelsmes valsts viņam ir nozīmīga daļa no identitātes. Bet sportā ir tā pieņemtā tradīcija atskaņot himnas un vicināt karogus. Es saprotu komandas sporta veidus, kur spora organizācijas darbojas valsts ietvaros, un arī sportisti pamatā ir nākuši no tās pašas valsts, bet individuālajos sporta veidos tas ir diezgan abstrakti. Izcelsmes, piederības un mītnes zemes varbūt pilnīgi dažādas, un arī sportista komanda bieži vien ir ļoti starptautiska. Un es nesaku, ka valsts nevar būt daļa no sportista identitātes - rudais īri izcelsmes meksikānis Kanelo ar visu savu mariarči orķestri ir nepārprotams Meksikas bērns, bet arī Mairis Briedis staigāja ietinies Latvijas karogā.
Mēģināju iztēloties, kā es justos, ja es dzīvotu un trenētos kādā citā valstī, un pirms sporta sacensībām man būtu jāklausās šīs valsts himna kā valsts, kuru es pārstāvu. Es saprastu šī pasākuma loģiku, bet Latvijas himna noteikti vairāk reprezentētu manu identitāti. Un ne tik daudz tāpēc, ka es esmu Latvijā piedzimis, jo meklējot kaut kādus formālus iemeslus, tik pat labi varētu atskaņot arī PSRS himnu, ar kuru es noteikti neidentificējos, bet lielākā daļa manas bērnības un pusaudzības ir pagājusi Latvijas himnas pavadījumā. Bet tik pat labi tā varētu būt arī kāda tautasdziesma, vai pat kāda Nirvana dziesma, un man tas nešķistu ļoti absurdi. Noteikti mazāk absurdi, kā kādas svešas valsts himna.
Ar šo visu es gribēju teikt, ka identitāte ir ļoti individuāla lieta, lai cik ļoti vieni cilvēki nemēģinātu iekastēt citus cilvēku. Un, protams, daudziem ir spēcīga vēlme identitāti vienādot ar patriotismu, kur atkal korelācija tiek jaukta ar kaut ko citu. Man ne pārāk patīk, ka kaut kur ārzemēs ar mani mēģina runāt poliski vai lietuviski (nav bēdīgāka skata, kā cilvēks, kas savu paviršību uzskata par dziļu inteliģenci), bet mani ļoti apbēdinātu, ja kaut kāda Krievija sāktu bumbot Parīzi vai Berlīni. |
|
|