Salst. |
[8. Okt 2007|23:48] |
Mēs dzīvojam mazos seriālos. Spēlējam medmāsiņas un dakterīšus. Līmējam plāksterīšus pāri tām vietām, Kur spēcīgāk iedarbotos Noskūpstīšana.
Naktī nespējam atrast pareizo leņķi Starp savu diagnožu palagu, spilvenu, segu un sienu. Tas jau nekas, ka nav jau neviena kam palūgt parauties nostāk Vai Pierauties tuvāk, kad naktskrekla vietā atkal ir uzvilkta Zosāda. |
|
|
Comments: |
Uz tavu jautājumu es neatbildēšu savā ierakstā, lai paliktu apslēpts viss, kā tam ir jābūt. Nezinu arī, ko atbildēt. Es pats visai miglaini apjaušu, kas manī slēpjas, taču nekā vēl neredzēta tur, visdrīzāk, nav. Domas, ilgas, cerības, alkas, sapņi, un ko lai dara, ja daudzi no tiem ir tādi, kuri neiederas nekur. Var jau būt, ka ar pastieptu roku, kuru saņemt un kuras siltums radītu vēlēšanos to vairs neatlaist, pietiktu. Tikai - es pats brīžiem nelabprāt aplūkoju savas domas; kādēļ gan lai vēl kāds varētu to vēlēties?
aurora.borealis@inbox.lv - ieelpo tur.. | |