Ēna

šodien līst jau no agra rīta. Pamodos reizē ar modinātājzvanu, mobilā melodiju "UZMini NU" Nu neko jau minēt nevajadzēja,bet gan celties. ATcerējos, ka redzēju naktī dīvainu sapni, kad bija galīgi nojukusi realitāte. Mēs ar mammu bijām kalnos, tādā dīvainā mājā , stiklotām sienām. Es teicu, vajag pielikt aizkarus, tomēr viss kā uz skatuves. Mamma teica, nevajag. Kāda skatuve! Kur tad skatītāji! Neviena nav! Tiešam, tas bija paša virsotnē, lejā spēdēja ciemata ugunis un bija vasaras nakts. Kur tas varētu būt? Tatros? ALpos? Bet varbūt vispār nekur? Citā pasaulē, citā realitātē?
Īstenībā taču ir ziema, janvāris, es - Rīgā, viņa Liepājā. Neesmu redzējis viņu kopš Ziemassvētkiem. Neesmu runājis ar viņu tikpat ilgi. Es zinu, vajadzētu piezvanīt, vajadzētu, bet man ļoti negribas to darīt, jo es baidos no realitātes..

...........varbūt reizēm pietiek ar skaistu sapni, lai justos labi, un realitāte diemžēl visu iznīcina..