Prasmīgi paiet vienmēr garām. Nekad neievērot. ja sauc, izlikties nedzirdam. Ja meklē, aši noslēpties.. Tik lai neatrod. Tas bezdibenis, kas vienmēr līdzās- tik nepamanīt to..

Bet pamēģini kādreiz ienirt tajā-
Vistumšākajā atvarā.
Jo dziļāk, jo skumjāk šķiet.
Jo dziļāk, jo gaišāk top..
Arvien dziļāk, kur tālumā gaisma spīd.
Paveras slānis pēc slāņa, kārtu pa kārtiņai tinam-
attinam sevi vaļā..
Arvien skumjāk..
Pa vienam vien atklājas noslēpumi, plīvuri ceļas un gaist, zāle izrādās mirdz, un debesis tirkīzzilas, mīlestība elpo mūsos, jo dziļāk, jo tuvāk.. Viens pēc otra paceļas plīvuri, atsedzot pasaules patieso dabu, tik skaisti, ka gandrīz nenoticēt. Viens pēc otra paceļas plīvuri, atsedzot mums mūsu aklumu, ik reizi liekot pārdomāt- vai tiešām gribi vēl dziļāk? Jo dziļāk, jo skaudrāk.. Un arvien vairāk paliek to, kas tepat blakus, bet- seklumā kuļas. Viņi runā citās valodās- katrs savā dziļumā.. Bet tu tik dziļāk, tik tuvāk pasaules kodolam, savai patiesai būtībai, savas sirds- pasaules valodā.. kulies. Dzenies. Ej. Nirsti. Mirsti.. Nav atšķirības dziļumā.. Tikai nāve dzīvību dod.

es skatos, kā draugs krīt. Balta eņģeļa spārni noplīv aiz loga.. būkšķis. Manai pierei atsitoties pret loga rūti. Salta sarma kā nevainīgs gaišums klāj manu pieri. Rūts leduspuķu klāta. Bet cauri var redzēt. Kā krīt. Tikai balti eņģeļa spārni plīv.. Bezdibenī. Un mana sirds sauc, un lec līdzi, atsitās pret rūti un atlec atpakaļ.. Tā es dzīvoju- pa vidu. Starp savu un otra rūti. Starp divām ledus plāksnēm, kuras izkausēt var- tikai sirds spēks. Tikai patiess spēks. Es pārāk ilgi esmu bijusi pa vidu. Vai nu nokaut sevi, vai dzīvot. Bet es esmu pārāk gļēva, lai nokautu sevi. Un pārāk gļēva arī- lai dzīvotu. Vai tiešām tikai eņģeļu krišana var modināt dzīvei? Vai tiešām tikai eņģeļu krišana liek plest savus gaismas spārnus? un arī- ne vienmēr..

Mūzika: ...

un te mani dzejolji. kas nu ir pieejami (veel joprojaam lielais vairums dzejas un staastu iesleegti sinii kastee 00101101010001 formaataa) :?

***
Manī bango jūra.
Manī šalc mežs.
Manī plosās vētra.
Deg liesma.
Rūkdama, krākdama.
Manī plosās.
Kad jūtu to nāvi,
To melīgo nāvi, kas ir.
Tik manī tās nav.
Jo manī,
Rūkdams, krākdams,
Dzīvo Dievs.

izklausās laikam egoistiski.
Es meklēju atbildi, kā katrā cilvēkā var būt maza Dieva daļiņa. Jo Dievs ir arī atsevišķi. Varbuut.. Dažādi izmēri? mūsos vislielākā Dieva mazās daļiņas..? un vai mēs viņas varam padarīt tik melnas, lai tās iznīktu, vai mēs iznīkstam paši, bet daļiņa paliek..?

Mūzika: zâles svîkstonja ieskrienoties..

sen te neesmu bijusi.. sen neko neesmu rakstiijusi. Sodien iedvesma (paaris cilveeku izskataa) ;) apciemoja mani. Un tagad gribaas uzburt ko briiniskjiigu, tikai tie vaardi.. kaa putni- uzraksti ziiliite, nekaa.. bet, kad redzi- ziiliite!!! skaties!!! lido!! taapat ar tiem vaardiem- saber uz papiira un kaut kas (paaraak daudz) pazuud. Un, taa kaa shobrid gribaas ljooti briiniskjiigi, nevis pusceljaa (kaarteejo reizi- taa taks kaa parasti), tad labaak teiksu tikai vienu-
...ieklausies.
Klusums. ;)

Mūzika: kush..

Šodien samīļot pasauli, kā parasti. No rīta piecelties un sasveicināties ar Sauli. Arī, ja tā aiz mākoņiem. Pa brīdim sev atgādināt uz palodzēm augošajam mežam doto solījumu: nogādāt kaut kad kaut kur zem zvaigznēm, vējā, Zemē.. Citi nesaprot, samīļo mani, bet neredz. Cilvēki grib būt mīļi, bet kamēr viņi nav Viņi, nevar. Vismaz ne man. Tur nav ko pārmest. Es ar vēl tikai mācos. Klusuma sarunu pašai ar sevi. Toties koki un pasaules telpa zin. Jau pazīst. Māca man elpot no jauna. Palīdz.
Kad atrod sevi, iegūst Sevi. Un draugos- visu pasauli.
Zaudē visu, kas neīsts. Visus neīstos cilvēkus.
Tagad jāmācās redzēt, kas katrā īsts. Citādi visi tik tukši. Jāmācās runāt ar to, kas ir īsts. Citādi valodu zaimo. Es zinu. Zaimoju. Vēl neprotu runāt. Vēl mācos. runāt un redzēt. Un staigāt. Visu mācos no jauna.

Garastāvoklis:: contemplative