es skatos, kā draugs krīt. Balta eņģeļa spārni noplīv aiz loga.. būkšķis. Manai pierei atsitoties pret loga rūti. Salta sarma kā nevainīgs gaišums klāj manu pieri. Rūts leduspuķu klāta. Bet cauri var redzēt. Kā krīt. Tikai balti eņģeļa spārni plīv.. Bezdibenī. Un mana sirds sauc, un lec līdzi, atsitās pret rūti un atlec atpakaļ.. Tā es dzīvoju- pa vidu. Starp savu un otra rūti. Starp divām ledus plāksnēm, kuras izkausēt var- tikai sirds spēks. Tikai patiess spēks. Es pārāk ilgi esmu bijusi pa vidu. Vai nu nokaut sevi, vai dzīvot. Bet es esmu pārāk gļēva, lai nokautu sevi. Un pārāk gļēva arī- lai dzīvotu. Vai tiešām tikai eņģeļu krišana var modināt dzīvei? Vai tiešām tikai eņģeļu krišana liek plest savus gaismas spārnus? un arī- ne vienmēr..