Prasmīgi paiet vienmēr garām. Nekad neievērot. ja sauc, izlikties nedzirdam. Ja meklē, aši noslēpties.. Tik lai neatrod. Tas bezdibenis, kas vienmēr līdzās- tik nepamanīt to..

Bet pamēģini kādreiz ienirt tajā-
Vistumšākajā atvarā.
Jo dziļāk, jo skumjāk šķiet.
Jo dziļāk, jo gaišāk top..
Arvien dziļāk, kur tālumā gaisma spīd.
Paveras slānis pēc slāņa, kārtu pa kārtiņai tinam-
attinam sevi vaļā..
Arvien skumjāk..
Pa vienam vien atklājas noslēpumi, plīvuri ceļas un gaist, zāle izrādās mirdz, un debesis tirkīzzilas, mīlestība elpo mūsos, jo dziļāk, jo tuvāk.. Viens pēc otra paceļas plīvuri, atsedzot pasaules patieso dabu, tik skaisti, ka gandrīz nenoticēt. Viens pēc otra paceļas plīvuri, atsedzot mums mūsu aklumu, ik reizi liekot pārdomāt- vai tiešām gribi vēl dziļāk? Jo dziļāk, jo skaudrāk.. Un arvien vairāk paliek to, kas tepat blakus, bet- seklumā kuļas. Viņi runā citās valodās- katrs savā dziļumā.. Bet tu tik dziļāk, tik tuvāk pasaules kodolam, savai patiesai būtībai, savas sirds- pasaules valodā.. kulies. Dzenies. Ej. Nirsti. Mirsti.. Nav atšķirības dziļumā.. Tikai nāve dzīvību dod.