šis bija ļoti savādāks lielās mūzikas balvas bankets kā visi citi. nebija īstas jautrības, bet visas sarunas tikai par lietu, kaut kādiem piedāvājumiem, kaut kādām personīgām kultūrpolitikas lietām. un tad, viss beidzies, mēs abi tādi solīdi, ko nu vairs, iekāpām taksī un mājās.
lūk, tas vecums vai kas.
bet
man ļoti patika


(pati ceremonija, kā vienmēr, izdevusies, lai arī jau tik paredzama. bet - es nezināju, ka Vāgnera Svētceļnieku koris mani joprojām spēj aizkustināt, bet spēj. nu tā, ka mitras acis!)