1) Varbūt nevajag man teikt, ko darīt.
2) Tas pats attiecas uz manu runas manieri.
3) Te nav konkrētu sieviešu, neviens netiek viktimizēts. Ir runa par tendenci uzskatīt, ka sieviešu (un vispār cilvēku) privātās izvēles ko teikt, postēt vai darīt ar savu privāto dzīvi, attiecas uz visu sabiedrību. Diemžēl tendence, kas ir plašāka par šo rakstu.
4) Kur teikts, ka šis raksts nesasniedz pusaudžu auditoriju, to skaitā nepilngadīgas sievietes. Nepilngadīgus puišeļus, kas mācās no smieklīgajiem onkuļiem.
5) Tas, kur raksts trāpa, ir diskutabli. (Skat. Kautska komentāru – tie, kas domā, ka joks ir tik ļoti meta līmenī, ka jābūt pilnīgi bez pašironijas, lai uzskatītu, ka kāds pavilksies ironiski domāto seksismu, dzīvo laimīgā ilūzijā.)
6) Publisks un populārs medijs ir komunikācija vienā virzienā un tas veido analoģiju ar bulijošanu – tā ir apsaukāšanās, nevis saruna divos virzienos.