te runa par diviem dažādiem čakariem. no materiālās puses un no tā, ko valsts varētu palīdzēt, līdz pusotram gadam ir ļoti labi. mazais ēd mammu, tad ēd eko ķirbi, bet eniveizā tās nav lielas izmaksas. tad mamma atgriežas darbā, bērns ir kādam jāpieskata, dārziņā nevar tikt, ja tiek, tad daudz slimo, mammas alga nereti aiziet vienkārši auklītes algā, utt. Manuprāt, ja valstij vajadzētu jaunu demogrāfijas sprādziena atbalsta sistēmu, tad būtu jāsāk tieši ar šī - tukšā perioda sakārtošanu.

kaut vai bērnu dārzu nodrošinājums, auklīšu daļējs finansējums, lielāka bērnu nauda, utt.
pie tam - finansiāli ir grūti ne jau tikai tas, ka aiziet nauda bērna pieskatīšanas pusē, bet, kā pareizi Tvarj saka, bērnam arī vajadzības kļūst daudz naud-ietilpīgākas.

un kāpēc tik daudz par finansēm? tāpēc, ka tas ir tas, ko valsts var darīt. valsts nenāks pirmajos mēnešos vārīt ēst vai ucināt bezmiega naktīs.