papeļpūkas mani beidz nost. viņas ir acīs, mutē, ausīs un degunā.
esmu vēl jo bēdīgāka, jo manas mazās skropstas, liekas, i nemaz netaisās acis sargāt! tā es katru dienu mirkšķinos un reizes desmit stāvu pie spoguļa ar nolūku kādu no tām negantniecēm noņemt no acābola.