par sniegu tātad

lejas ielas mājas vārtiņus knapi šorīt varēja attaisīt. ar laika palīgu atšķūrējāmies normāli, tad izgājām ielās palīdzēt citiem izvilkties un bildēt mašīnas kā bezē kūciņas.
ceļš uz ziepniekkalnu 4 (kur biju tieši otro reizi mūžā) atklāja brīnumainus skatus, skatus, kur stāvošs autobuss aizslīd tālu prom no pieturas, ziepniekkalna puikas spolē savus bembjus, izraisot kustības traucējumus un uz salu tilta fūre saslīdinājusies pa visām joslām.

bet, kā jau rakstīju iepriekš, ja var iekrist sniegā tā, ka tikai deguns laukā, tad man tīk.