pēdējo dienu notikumu neatspoguļojumā vainojams gan kompis, kuru es aplēju ar ūdeni un kurš žuva dažas dienas, gan arī reta mājās būšana.
kā teikt - tāds piepildīts laiks *smejas*
ja par mazajiem būtiskajiem sīkumiem runā, tad noteikti jāmin...
stāsts 1.
uz tērveti braucot, nolēmām lietot vilcienu, jelgavas pilsētas autobusu un pēdējos 25 (apmēram) kilometrus stopēt. manuprāt, lielisks attālums, ar kuru sākt sezonu. no visām mašīnām (jā jā - katra paved mazu gabaliņu) atmiņu pilda sarkans žigulis. piebrauc tāds, iekšā vareni žiperīgs puika, man saka, ka aizmugurējās durvis esot stipri jāsit, lai dabūtu ciet. austra cenšas, bet tikai ar trešo piegājienu izdodas. tad puika nosmej, ka varētu jau mūs līdz pašai tērvetei aizvest, bet negribot braukt uz civilizāciju - šitā vecā grabaža jau tehnisko nevar iziet! tad gan klusējam - mašīnas troksnis ir lielāks par saprašanu un puika uzņem ātrumu, iekļaujoties starp 110 un 120 km/h. bet austrai tas liekas tik mierīgi, jo sajūta, ka vecu, pat bez tehniskās, žiguli nokaut nevar nekas. nekas!
stāsts 2.
tērvete izskatās tik tiešām pēc bērnības. kā toreiz ar savām dāmām ziemā, arī šoreiz parku pieņēmām no sanatorijas puses. visur vizbuļi un dažnedažādi rūķu attēlojumi kokā. tur ir jauns rūķu ciems, mazas mazas mājiņas, kurās var salīst iekšā. ne visās, protams, bet man ar mazajiem gabarītiem apmēram pusē no mājiņām tas izdevās. ēdam siermaizes ar aveņu ievārījumu un nositam pirmos odus un, kā izrādās vēlāk, ļaujam baroties pirmajām ērcēm arī.
stāsts 3.
Svētes pamestajā ulmaņlaika muižā ir milzīgas halles un vienā no tām izbārstītas bibliotēkas kartiņas. visur gruži, lauzti griezti, sarkanās zvaigznes pie sienām, bet te - te zem kājām tolstojs, dostojevskis un ļeņina kopotie raksti..

pa vidam, protams, "draugi draugi draugi grib būt kopā kopā"