vakar sēdēju vannā ar surikātiem, tie tur ņemas, brauc ar mašīnām (piedošanu, amfībijām) pa ūdeni, mazākais lej no trauciņa trauciņā, ārā gaišs, lielais logs pilns vakara gaismas, viss brīnišķīgi,
bet es sastingstu un iedomājos par citiem bērniem, kuriem raksta uz mugurām koordinātas vai kuri dzīvo pagrabos jau nedēļām bez nekādas higiēnas un ūdens.
vai mani bērni redz manās acīs tās šausmu ēnas? es cenšos savākties drīzi, bet nu.

un vēl.

pagriez otru vaigu, gudrākais piekāpjas, pret ļaunumu ar labumu, nestājies pretī ar tām pašām zemiskajām metodēm, utt.

tas vairs nestrādā. morāles kompass ir salūzis. kāpēc mēs esam tie gudrie? tie ētiskie? vienu atombumbu uz Maskavu, un lieta darīta, vai ne? bet dzīvē es zinu, ka nespētu nogalināt pat nevienu no Bučas slaktētājiem. man liktos, ka katra, katra dzīvība ir no svara. un šī domāšana vairs nav ilgstspējīga. tā neder izdzīvošanai.

man ir pazudis labā un ļaunā pasaules balanss.