es beidzot esmu pieaugusi jeb man ir tieši tas, ko vēlējos visu bērnību:

astevišķas straumes dzirnaviņas pūdercukuram. un varu malt cukuru, kad vien gribas!!!

(negribas jau nemaz, bet es varu, lūk, tas ir sapnis, ne dzīve)

daudz domāju par laika menedžmentu. kā padarīt ikdienu brīvāku. vieglāku. cik daudz laika aiziet, lai "palaistu darbus" ("to run errands" man gūglis piedāvā tulkot tieši šādi).

katrai lietai seko pienākums - vai nu to kārtot (mantas), vai to uzturēt (nekustamie īpašumi), vai to apsaimniekot (zeme) vai tajā regulāri ieguldīt naudu (transportlīdzekļi).

// es, starp citu, beidzot redzu burvību dzīvesvietas īrēšanai. es gan vēl neredzu, ka man tas derētu, nē, bet es saprotu, kāpēc ir patīkami ilgtermiņā īrēt. tik daudz mazāk rūpju!

(un tad vēl tā skaudība uz dienvidniekiem, eh. ir daudz patīkamāk dzīvot Korfu vasarā, kad nevajag pat apakšveļu, nekā Rīgas septembrī, kad minimums ir piecas kārtas drēbju)