es te esmu iesākusi katru dienu slēpot (labi, gandrīz katru dienu, šonedēļ otrdien, piemēram, nesanāca gan).

gribētos jau garas distances pa meža takām, bet dzīves ņiguņegs ļauj uzvaras parku un piecus apļus (drusku virs 6km).

aizvakar klausījos popmūziku un, o, kas par ātrumu, labākais laiks šosezon (un, visticamāk, vispār vispār).
vakar klausījos Bērnības Miliciju un vidēji kilometru slēpoju par pusminūti ilgāk kā ierasts.
man ir tikai viens izskaidrojums - slēpojot laikam vilku līdzi arī Bērnības Milicijas skumjas. es gluži dzīvi iztēlojos tādu mazu izpletnim līdzīgu uzparikti, kas man lidinās aiz muguras un, kā bura piepūtusiess ar skumjām, neļauj ātri tikt uz priekšu. vienu brīdi spotifajs (paldies, BM, ka esat spotifajā!) pa vidu "naktī guļot uz muguras" un "mūzika dejām" albumiem ieslidināja Runājošo Suņu Dziesmu. apsmējos, bet tiešām - UZREIZ ātrāk slēpojās.

man ir tik daudz dusmu par cilvēkiem slēpošanas trasītēs, viņi apstājas uz špūres, viņi palīdz bērniem vilkt slēpes uz špūres, viņi fočējas uz špūres, viņi iesāk slēpot, neskatoties, vai kāds netuvojas, viņi slēpo pa divi blakus, sarežģot apdzīšanu un apdzenošajam liekot traucēt slidsoļniekus.
šodien dažkārt nācās uzkliegt "uzmanību!", lai izvairītos no sadursmēm, kuras īzī varētu nenotikt, ja cilvēki Skatītos Tālāk par saviem slēpju galiem vai gluži vienkārši cienītu citus trases dalībniekus.

(vīrs stāstīja, ka Lucavsalā slidsoļa trasē cilvēki iziet.. pastaigāties. nevis kļūdas pēc, bet ar nolūku. ā, ko šodien? davai, pastaigāsimies pa slidsoļa trasi!)

āāāāā

(slēpojot galvā biju izdomājusi vēl dusmīgāku cibas ierakstu, bet tagad apkārt mīļi bērniņi, dusmas kaut kur aizmirsās)

vakar iesniedzu sūdzību PTACā, 1a adresi pievienojot epastā cc.

šodien saņēmu epastu, kur 1a man atvainojās. viņi atskaitīšot naudu, bet fitnesa aproci es varot paturēt!

//nauda jau kontā, jeij