es te esmu iesākusi katru dienu slēpot (labi, gandrīz katru dienu, šonedēļ otrdien, piemēram, nesanāca gan).
gribētos jau garas distances pa meža takām, bet dzīves ņiguņegs ļauj uzvaras parku un piecus apļus (drusku virs 6km).
aizvakar klausījos popmūziku un, o, kas par ātrumu, labākais laiks šosezon (un, visticamāk, vispār vispār).
vakar klausījos Bērnības Miliciju un vidēji kilometru slēpoju par pusminūti ilgāk kā ierasts.
man ir tikai viens izskaidrojums - slēpojot laikam vilku līdzi arī Bērnības Milicijas skumjas. es gluži dzīvi iztēlojos tādu mazu izpletnim līdzīgu uzparikti, kas man lidinās aiz muguras un, kā bura piepūtusiess ar skumjām, neļauj ātri tikt uz priekšu. vienu brīdi spotifajs (paldies, BM, ka esat spotifajā!) pa vidu "naktī guļot uz muguras" un "mūzika dejām" albumiem ieslidināja Runājošo Suņu Dziesmu. apsmējos, bet tiešām - UZREIZ ātrāk slēpojās.
lielās septīmas - Post a comment
austra (au) wrote on February 5th, 2021 at 07:13 am
joki