nedaudz atpūšoties, pastāstīšu par pēdējiem mazajiem izrāvieniem uz kultūras pasauli.
- simbelīns vakar. jautri. joki katrai gaumei, man par čaikovski arī tika. jautri tik tiešām. bet savā ziņā skumji. ne jau par aktieriem, bet par pašu stāstu. farsa ir tik daudz, par farsu smejamies vienmēr, bet kad tādi jauni, jauni maļ uz riņķi drūmo situāciju.. labi, tas jau laikam nemazina lugas vērtību. bet ja par aktierisko, tikai viena no aktrisēm mani neuzrunāja un nepaņēma, visi pārējie - cepuri nost. bet - kā viņiem viss sanāktu bez farsa nots?
- ģirta biša PLAY ar radio kora solistiem šodien. par pašu skaņdarbu - apnicīgi, garlaicīgi un neuzrunājoši. vienīgais, kas aizvēra manu kritisko muti, protams, bija dziedātāji. lai arī mūzika monotona un, šķiet, vienkārša, tieši to ir tik grūti nodziedāt! es nemanīju nevienu kļūdu un biju sajūsmā. un vēl es biju sajūsmā par pirmajām divām minūtēm, jo tik šausmīgi sitās cauri kaut kas spēcīgi hot chipisks, ka es kustināju galvu un kājas ritmā un nebiju vienīgā. un atkal mani nogarlaikoja mūžīgā tēma - lien ārā no pūļa, neesi pelēkā masa.
lūk.