[..]
Es eju pa tumšu koridoru, svilpoju melodiju no „Elpojiet dziļi” un ēdu šokolādes tāfelīti, bet ap
sirdi man ir skumīgi, starp citu, pēc minūtes man piezvanīs meitene,
kura atzīsies man mīlestībā, tiesa, pa jokam, viņa to dara, vienkārši
sastādot nejaušus numurus, bet es tik un tā uzreiz piedāvāšu viņai
satikties, bet viņa nometīs klausuli, un man tas viss beigu beigās
apniks un es apstāšos un savilkšu rokas dūrēs. Bet pēc tam pateikšu
skaļi un pārliecinošā balsī: „Es eju pa plašu, gaišu ieleju, es neko
nesvilpoju un neko neēdu, man ir labi, man ir labi, un visapkārt
neviens nenomet telefona klausuli, un saule spīd man tieši acīs un es
esmu laimīgs kā dienvidu vējš!”
Es eju pa tumšu koridoru, svilpoju melodiju no „Elpojiet dziļi” un ēdu šokolādes tāfelīti, bet ap
sirdi man ir skumīgi, starp citu, pēc minūtes man piezvanīs meitene,
kura atzīsies man mīlestībā, tiesa, pa jokam, viņa to dara, vienkārši
sastādot nejaušus numurus, bet es tik un tā uzreiz piedāvāšu viņai
satikties, bet viņa nometīs klausuli, un man tas viss beigu beigās
apniks un es apstāšos un savilkšu rokas dūrēs. Bet pēc tam pateikšu
skaļi un pārliecinošā balsī: „Es eju pa plašu, gaišu ieleju, es neko
nesvilpoju un neko neēdu, man ir labi, man ir labi, un visapkārt
neviens nenomet telefona klausuli, un saule spīd man tieši acīs un es
esmu laimīgs kā dienvidu vējš!”
ielaisties