Cilvēki ir dažādi - ir tādi, kuriem patīk uzspēlēt un neiespringt, bet ir citi, kuriem vajag uzvarēt, vai, ja tomēr kādreiz pieaug, tad uzvarēt var aizstāt nospēlēt pēc iespējas labāk.

Nevaru komentēt par mūsdienām, bet savulaik, 80-ajos, Ogrē Pionieru namā bija pieklājīgs dambretes pulciņš, tur no katra gada +/- 10 bērni, bet paņemot manu un +/- divus gadus, tikai divi noturējās un kaut cik noprogresēja, bet tad tie labāk vai sliktāk, bet spēlēja visu.

Tam sacensību momentam dambretē/šahā/utml. gan ir arī pozitīvā blakne, jo iemāca, ka kāds cits var būt labāks un iemāca zaudēt.