Maniaks gāza pa ģīmi jau vismaz pirms 10 gadiem. Vēsturei 10 gadi – tas ir apmēram kā vakardiena. Protams, tagad, kad izrādās, ka šitais čuvaks tomēr ir vadarbīgs (Krima, Abhāzija, Transnistrija tipa neskaitījās gana vadarbīgi), prasām beidzot iesaistīties. Bet šis ir jau trešais sitiens, un būs ceturtais, piektais. Ukraiņi zināja, ka ir ziepes, jau 2014. gadā. Kur tad bija mūsu #StandWithUkraine?

Es varu saprast, kāpēc NATO vilcinās iesaistīties. Robežas tika testētas jau šoziem, stumjot pāri bēgļus no Baltkrievijas. Izskatās, ka tie divi pizdjuki to vien gaida, kā brīdi, kad NATO salūzīs, iesaistīsies, un tad varēs iet vaļā klope. Mind you, Putins sēž jau bunkurā sazin kur, pirms aptuveni mēneša tika novērota arī aizdomīga RU valdības lidmašīnu pārvietošanās uz Sibīriju (arī uz bunkuriem?). Viņi saprot, ka dzīvo pēdējos mēnešus / gadus, un tāpēc viņiem ir konkrēti vienalga. Baltkrievija turklāt ir pamatīgs Krievijas paplašinājums (paskatieties, par cik km tas automātiski pagarina mūsu robežu ar Krieviju), Ķīnas, milzīgās Ķīnas, laipošana arī rada bažas, ka tā varētu sava antirietumnieciskajā nostājā beigās pieslēgties Krievijai. Un tad tik ies vaļā. Par ko, Jūsuprāt, tad bija visas tās zapad apmācības etc.? Kāpēc necēlās dūres debesīs jau tolaik, kad tika izmēģināti Baltijas valstu okupēšanas scenāriji "NATO uzbrukuma gadījumā"? Kāpēc bļaujam tagad, kad noticis ir acīmredzamais / sagaidāmais?

Bet bez asinsizliešanas neiztiks. Tas, ka šobrīd cieš "tikai" ukraiņi, manuprāt, vēl ir brīnums. Un, jā, ir ļoti ļoti skarbi, bet, ja jums ir padomā variants, kā šo atrisināt bez upuriem, aiziet, uzklausīšu.