Runa ir ne tikai par izdzīvošanu, bet arī dzīvošanu. Atkal un atkal jārunā par to, ka cilvēkiem nepietiek ar to, ka viņi ir dzīvi, viņiem (te mēs runājam par kognitīvi apzinīgāko cilvēces daļu) ir svarīga arī dzīves kvalitāte. No turienes arī nevēlēšanās nogalināt – tas kopumā nav nekas patīkams, ko gribēt darīt, ar to vēlāk sadzīvot vispār nav viegli (tāpēc šo nestāsta jaunajiem karavīriem).

Atombumba kā izdzīvošanas līdzeklis ir pilnīgi garām, jo neapšaubāmi sekotu sitiens pretim. Turklāt kā būtu iespējams dzīvot pasaulē, kur vienai valstij pārmet uzbrukumus civiliedzīvotājiem, bet otra to drīkst mierīgi darīt? Manuprāt, ASV tomēr vēstures gaitā ir pārāk maz dabūjusi pa pakaļu par saviem nodarījumiem miermīlīgajiem civiliedzīvotājiem, no kurienes arī rodas falšā apziņa, ka dot pretim un dot pretim divkārši ir kaut kāds izdzīvošanas variants, nevis veids, kādā visu padarīt tikai ļaunāku.

Ar to es nedomāju, ka Ukrainai vispār nevajadzētu pretoties, bet Rietumiem vajadzētu stāvēt malā. Ar to es drīzāk vēlos norādīt, ka viss jau ir sen aizlaists pilnīgā pakaļā kopš 1939. vai kurā tur gada. Un apstrādāt savu vēlmi atriebties, iespējams, ir sakarīgākais, ko šajā laikā var darīt.