visā dzīves skrējienā, kad intensīvi pēdējos gados domāju par jēgu atrasties šādā/savā dzīvības formā uz zemes, esmu kaut kā instinktīvi nonākusi līdz tam, ka vienīgā jēga ir prieks (laime un mīlestība tur ir iekšā).
prieka manā dzīvē ir daudz, nav ne vainas, bet īstus "mirkli, apstājies, tu esi skaists" brīžus es piedzīvoju tikai ļoti konkrētos apstākļos:
akadēmiskās mūzikas koncertos.
tad man liekas, ka mūzika ir vienīgais īstais jēgas radītājs, jo ar mūziku mirklis kļūst garš,
laika un telpas plūdums sastingst un
šis kanoniskais "mirklis" pats no sevis apstājas, lai uz ilgāku laiku būtu skaists.