atgriezos rīgā pēc pusotras nedēļas laukos. rīga šķiet tāda pieprasoša, savelkoša.

dažbrīd laukos es jutos kā tēls no kāda deviņpadsmitā gadsimta romāna - līst, līst, līst, galošās nesu malku no šķūnīša, iekšā brēc bērni, ir auksts, neesmu izgulējusies, esmu viena. bet dažbrīd kā aristokrāts - spīd saule, bērni laiskojas savā vaļā, es lasu rīgas laiku, dzeru kafiju, dzied putni.

viss līdzsvarā, kā teikt.