at-kārtojums

Šodien izjūtu dziļu piepildījumu. Es jūtos sasniegusi to mieru, ko es visus pēdējos mēnešus esmu meklējusi. Tas tikai kārtējo reizi apstiprina manu svārstību starp pilnīgu un dziļu izmisušām sāpēm un normālu labsajūtu. Šādos brīžos man ir vēlme pietuvoties citiem - atklāt draugiem, cik ļoti viņus novērtēju, tuvoties paziņām, kurus cienu un respektēju, mēģinot attīstīt draudzību. Man it kā pietiek mīlestības pašai sev un paliek vēl pāri. Tā ir laba sajūta.

(Vispār es tagad domāju, vai man pārmest manu word dokumentu, kur parasti pierakstu savas pārdomas, uz šejieni..? Var jau ierakstus arī atstāt uz privāto..)

es slīkstu nebūtībā aizvien tuvāk sev

Kad kļūs labāk? Kad man nebūs konstanti jācīnās ar vēlmi nomirt? Lkm tomēr jāiet pie tā psihiatra. Man bail no sevis.

Es sāku sev izdarīt sāpes. Tas bija viņa ļaunākais murgs toreiz. Es izturos kā pusaudzis. Es sev riebjos.

Es esmu tik stulba, ka domāju, ka man vajag- ka esmu pelnījusi, ko vairāk.

dzīve mani sāpina un es klusi ļaujos

Mums nav nevienas kopbildes no mūsu pirmā dzīvokļa, kur dzīvojām divatā.
Un vispār mums reti ir kopbildes.
Man šķiet, mēs visu darām nepareizi pēc kāda cita standartiem. Varbūt arī maniem.
Varbūt labi, ka nav bilžu, būs mazāk, kur tērēt laiku kavējoties atmiņās, nespējot atcerēties uz izšķirt miglainas aprises.
Es neatceros, kur, kā un kāpēc mēs pirmoreiz pārgulējām.

nesaistīti:

es vienmēr biju domājusi, ka man pārāk netraucētu, ja tu izdomātu, ka gribi gulēt ar vēl kādu, ja vien mīlētu mani. un arī man netraucētu, ja tu vispār izlemtu, ka tevi vairāk priecē kāds cits/cita. ka es tevi mīlētu tik stipri, ka gribētu tev labāko un lai tu būtu laimīgs un ja tas nozīmētu šķiršanos, lai jau...
Tomēr... Tā nav tiesa... Es, gluži kā citi, tomēr gribu tevi sev. Un man sāp katru reizi iedomāties par to vienu miglaino meiteni, ar kuru tu pārgulēji (pēc taviem vārdiem, reibumā un vientulībā), kamēr mēs bijām šķīrušies. Un es nesaprotu, kāpēc... Varbūt jo tas bija tik netipiski tev... Tu neesi cilvēks, kurš iesaistās vienas nakts sakaros, un varbūt tāpēc. No mana skatpunkta likās, ka izņēmumam iemesls bija viņa, tomēr patiesībā laikam, ka mēs un tu vēlāk sacīji, ka tieši tāpēc, ka pārāk daudz sāpēja un nezināji, ko darīt un kur likties un izmēģināji roku tajā. Bet arī pat zinot šo, tas tik un tā sāp.

Kāpēc es to atkal un atkal pārcilāju, man nav ne jausmas.

Lai cik absurdi nešķistu, esmu jutusi viarāk emociju pēdējo 4 mēnešu laikā kā jebkad iepriekš dzīvē. Es tik ceru, ka spēja just šoreiz neizplienēs.

Londona - ainavas maiņa.
aizvien grūtāk paliek lasīt e-pastus.
nepietiekami maz augu istabā.
arī spiediens dušā par maz.

varbūt es esmu par maz; jā, tā droši vien ir patiesāk.

Es piemirsu par šo vietni. Varbūt arī nevajadzēja tik ļoti, kā agrāk. Visu šo laiku, man šķiet, man nemaz nebija jūtu, biju pārņemta ar to, ka kaut kā vajadzēja tikt vaļā no apātijas. Nu it kā man izdevās, bet atkal esmu neprognozējamā stadijā.

bija viens mēnesis beidzot gandrīz bez depresīvām fāzēm. un izbija.

Manis pēdējā gadā nebija.

Tāpēc arī braucot mājās sapratu, ka nebiju pelnījusi nemaz izlaidumu apmeklēt, tikai nesmuki mana zemapziņa to nodrošināja.

Ja kādam ir kādas idejas, kā lai savā īpašumā iegūstu Janīnas Kursītes "Dzejas vārdnīcu", hmu

Kaut kad aizvakar, man šķiet, man tēvs jautāja, vai vēl apmeklēju terapeitu, kam sekoja ieteikums apsvērt domu iet pie psihiatra. Laikam jau vajadzētu, bet pat par to kārtīgi padomāt nav laika tuvākajās vismaz 2 nedēļās.
Kā arī viņš šodien pieminēja, ka mani izgājieni līdzīgi kā pirms 2 gadiem.

Migu ciet, bet atkal nepatīkams sapnis iztraucē no iemigšanas:

Es atrodos kaut kādā daudzstāvenē un gaidu liftu ar vēl pāris cilvēkiem. Visa darbība notiek it kā palēninājumā. Visbeidzot durvis atveras, un cilvēki sāk kāpt iekšā. Es sāku iet uz durvju pusi, bet pēkšņi sajūtu, ka sāku grīļoties un paliek sekla elpošana, un ka tuliņ ģībšu. Man blakus atrodas vīrietis, kas it kā padod roku, pie kuras pieturēties un to arī izmantoju, tomēr ģībšanas sajūta un tiekšanās pēc elpas nepazūd. Tad pēkšņi šis vīrietis, pie kura turos, izmanto savu otru roku, kas aizvien tuvojas manai galvai līdz tā nonāk uz manas rīkles un sāk žņaugt. Tajā brīdī bailes mani uzmodināja.

Mēs esam vidusmēra latvieši.

No rītiem dzeram melnu kafiju un sūkstāmies par laikapstākļiem, kurus līdz pulksten septiņiem slēpa aizkari. Mēs vienojamies par nomāktību un ķildojamies par savu taisnību. Mēs nosēžamies kaktā un izvairāmies no pievēršanās saviem defektiem, kam medijs ir patmīlīgas riebeklības. Vairāk par visu mēs bēgam. No visa kā vien varam. No ģimenes, no sevis, no pieķeršanās un no sapratnes. Tāpat kā smēķēt 10 metrus no ieejas ir aizliegts, tā pietuvoties latvietim tuvāk par 2 metriem ir aizliegts.

Kad nonācu atpakaļ burtiski pēc stundas jau atkal gribēju prom. es zinu, ka vide jau nav vainīga, bet es pati. Tizli gaidu kaut kādu brīnumu, kas mani salabos, bet es ļoti labi apzinos, ka pats par sevi tas nenotiks. Vakar vēl klausījos, cik laba dzīve L pēdējās pāris dienās un cik wholesome viss esot, bet tad es vnk klausījos un centos izdomāt, kā sakarīgāk atbildēt, ko piebilst, bet nekā, viens vienīgs klusums no manas puses. Tagad dzeru vēl nedaudz palikušo burbonu. Vispār neslikti man turējās 0,7 pudele - kādas 3 nedēļas. (Lai gan tas tomēr tāpēc, ka aizmirsu par tās eksistenci + biju prom gandrīz nedēļu.)

Divos naktī ceturtdienā smēķējām pie Maskavas ārlietu ministrijas..

Kā es nevaru sagaidīt pamest šo valsti. Ar cilvēkiem, kuri man neko nejautās par manām problēmām, jo a)viņiem bail jautāt un/vai b)viņiem neinteresē. Vienīgi žēl, ka tik ātri būs jāatgriežas. Reāli gribētu uz kādu mēnesi aizmukt.

Eu nu paklau, šitā nevar, ir taču pāri 3 un jāceļas pēc 4h, lai paspētu uz lidostu un pirms tam vēl jāsakrāmē mantas. Mans miegs ir reāli sūdīgs, bet šitas jau par traku. Atkal gaišs sāk palikt, kas aizvien vairāk iznīcina iespēju aizmigt un nogulēt kaut 3h.

Bet citās ziņās - gāju cauri vecām bildēm, cenšoties saprast, kas mainījies un kāpēc man viss bija labāk kādreiz un ko atkal izmainīt, lai kaut cik normālu spētu funkcionēt. Es neatceros vairs to sajūtu, kāda ir, kad nav apātijas. Man tāda vairs neeksistē sajūtu gammā, kas nu tur tajā ir palicis. Tagad iešu ar šo visu savu domu ārā uzsmēķēt, varbūt tabaka man mistiskā veidā uzdzīs miegu.

Es zināju, ka visu dzīvi es nenodzīvošu tā, ka mani kāds nesačakarēs, ja es visu laiku to netīšām (dažbrīd tīšām, bet tas ir cits stāsts) esmu darījusi citiem. Es zināju, ka tas reiz notiks, bet nu jau pietiek. Reāli kaitina. Es nespēju neko izdarīt, lai cik ļoti cenšos novērsties no savas problēmas, jo zinu, ka vienmēr viss pats nokārtojas. Bet kāpēc šoreiz tas aizņem tik ilgu laiku? Ko man cenšas iemācīt? Pacietību? Priekš kam man gaidīt? Gaidīšana ir debīla. Laika tēriņš. Bet jā, es zinu, nevajag gaidīt, vajag turpināt dzīvot. Bet sorry, es tā nemāku. Ja es tiešām pasaku nē vai jā, tad es pie tā palieku, un šajā gadījumā man ļoti negribas izdarīt negatīvo izvēli, jo es zinu, ka manu izvēli nespēs izmainīt nekas, jo esmu spītīga, tādēļ arī "gaidu".

Es dusmojos tikai un vienīgi uz sevi, jo atlieku lēmuma pieņemšanu, kad tas jau sen bija izdarāms. Nu labi, es pieņēmu, bet ne līdz galam, un zinu, ka vēl joprojām to neesmu izdarījusi. Tāpēc arī man šis viss besī. Es sev besīju.