at-kārtojums - Komentāri

Es zināju, ka visu dzīvi es nenodzīvošu tā, ka mani kāds nesačakarēs, ja es visu laiku to netīšām (dažbrīd tīšām, bet tas ir cits stāsts) esmu darījusi citiem. Es zināju, ka tas reiz notiks, bet nu jau pietiek. Reāli kaitina. Es nespēju neko izdarīt, lai cik ļoti cenšos novērsties no savas problēmas, jo zinu, ka vienmēr viss pats nokārtojas. Bet kāpēc šoreiz tas aizņem tik ilgu laiku? Ko man cenšas iemācīt? Pacietību? Priekš kam man gaidīt? Gaidīšana ir debīla. Laika tēriņš. Bet jā, es zinu, nevajag gaidīt, vajag turpināt dzīvot. Bet sorry, es tā nemāku. Ja es tiešām pasaku nē vai jā, tad es pie tā palieku, un šajā gadījumā man ļoti negribas izdarīt negatīvo izvēli, jo es zinu, ka manu izvēli nespēs izmainīt nekas, jo esmu spītīga, tādēļ arī "gaidu".

Es dusmojos tikai un vienīgi uz sevi, jo atlieku lēmuma pieņemšanu, kad tas jau sen bija izdarāms. Nu labi, es pieņēmu, bet ne līdz galam, un zinu, ka vēl joprojām to neesmu izdarījusi. Tāpēc arī man šis viss besī. Es sev besīju.