Nov. 21., 2021 | 10:22 pm
No:: atkartojums

Mums nav nevienas kopbildes no mūsu pirmā dzīvokļa, kur dzīvojām divatā.
Un vispār mums reti ir kopbildes.
Man šķiet, mēs visu darām nepareizi pēc kāda cita standartiem. Varbūt arī maniem.
Varbūt labi, ka nav bilžu, būs mazāk, kur tērēt laiku kavējoties atmiņās, nespējot atcerēties uz izšķirt miglainas aprises.
Es neatceros, kur, kā un kāpēc mēs pirmoreiz pārgulējām.

nesaistīti:

es vienmēr biju domājusi, ka man pārāk netraucētu, ja tu izdomātu, ka gribi gulēt ar vēl kādu, ja vien mīlētu mani. un arī man netraucētu, ja tu vispār izlemtu, ka tevi vairāk priecē kāds cits/cita. ka es tevi mīlētu tik stipri, ka gribētu tev labāko un lai tu būtu laimīgs un ja tas nozīmētu šķiršanos, lai jau...
Tomēr... Tā nav tiesa... Es, gluži kā citi, tomēr gribu tevi sev. Un man sāp katru reizi iedomāties par to vienu miglaino meiteni, ar kuru tu pārgulēji (pēc taviem vārdiem, reibumā un vientulībā), kamēr mēs bijām šķīrušies. Un es nesaprotu, kāpēc... Varbūt jo tas bija tik netipiski tev... Tu neesi cilvēks, kurš iesaistās vienas nakts sakaros, un varbūt tāpēc. No mana skatpunkta likās, ka izņēmumam iemesls bija viņa, tomēr patiesībā laikam, ka mēs un tu vēlāk sacīji, ka tieši tāpēc, ka pārāk daudz sāpēja un nezināji, ko darīt un kur likties un izmēģināji roku tajā. Bet arī pat zinot šo, tas tik un tā sāp.

Kāpēc es to atkal un atkal pārcilāju, man nav ne jausmas.

Link | view all comments


Reply

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.