Randevū
« previous entry | next entry »
Sep. 12., 2006 | 01:56 pm
mood: good
Šodien biju Centrāltirgū. Pārkāris kājas pār tuneļa malu, ēdu šķiņķsiermaizīti, spaidīju SMS uz mobilā un tīksminājos par lielisko laiku tāpat kā par dzīvīgo burzmu visapkārt.
Pie manis piesteidzās kāda krieviete pusmūžā un sāka stāstīt, ka es izskatos nu gluži kā viņas dēls. Tālāk saruna veda pie tā, ka viņai vajag piezvanīt... nu vismaz uzpīkstināt. Gribēju iedot viņai uzpīkstināt tāpat par velti, bet viņa nepiekrita, kamēr iebāza man kabatā naudu saldējumam :) Kad viņai atzvanīja, norisinājās īsa vārdu apmaiņa, kuras rezultātā sapratu, ka sievietei ļaundaris otrā līnijas galā ir iedevis kurvīti. Tikai tagad pamanīju, ka viņas rokā ir puķes... nu tās, kuras parasti uz 1. septembri skolotājām nes.
Parunājām par krievu un latviešu valodas īpatnībām (kā nekā viņa visu laiku runāja krieviski un es - latviski) un tad viņa man negaidīti uzdāvināja puķes un uzaicināja uz kafiju. Paskatījos viņas acīs, kurās lēnām krājās asaras un pirms kaut ko paspēju pateikt, viņa to iztulkoja pa savam - ļoti steidzīga sieviete. Viņa sāka stāstīt, ka tas nekas, ka viņa ir vecāka - ka tas tāpat kā ar mammu :)
Paskaidroju, ka es jau labprāt, tikai mani jau darbā gaida un mājās meitene arī. Smagi nopūtusies, ka protams, ka man ir meitene, viņa sērīgi aizčāpoja prom.
Puķes uz darbu nest nelikās ērti, tāpēc atstāju tās turpat uz tuneļa apmales.
Pie manis piesteidzās kāda krieviete pusmūžā un sāka stāstīt, ka es izskatos nu gluži kā viņas dēls. Tālāk saruna veda pie tā, ka viņai vajag piezvanīt... nu vismaz uzpīkstināt. Gribēju iedot viņai uzpīkstināt tāpat par velti, bet viņa nepiekrita, kamēr iebāza man kabatā naudu saldējumam :) Kad viņai atzvanīja, norisinājās īsa vārdu apmaiņa, kuras rezultātā sapratu, ka sievietei ļaundaris otrā līnijas galā ir iedevis kurvīti. Tikai tagad pamanīju, ka viņas rokā ir puķes... nu tās, kuras parasti uz 1. septembri skolotājām nes.
Parunājām par krievu un latviešu valodas īpatnībām (kā nekā viņa visu laiku runāja krieviski un es - latviski) un tad viņa man negaidīti uzdāvināja puķes un uzaicināja uz kafiju. Paskatījos viņas acīs, kurās lēnām krājās asaras un pirms kaut ko paspēju pateikt, viņa to iztulkoja pa savam - ļoti steidzīga sieviete. Viņa sāka stāstīt, ka tas nekas, ka viņa ir vecāka - ka tas tāpat kā ar mammu :)
Paskaidroju, ka es jau labprāt, tikai mani jau darbā gaida un mājās meitene arī. Smagi nopūtusies, ka protams, ka man ir meitene, viņa sērīgi aizčāpoja prom.
Puķes uz darbu nest nelikās ērti, tāpēc atstāju tās turpat uz tuneļa apmales.
(bez virsraksta)
from: atiitis
date: Sep. 12., 2006 - 03:05 pm
Link
Jaa, varbuut mana attieksme ir vieglpraatiiga un nepamatoti pozitiiva, bet taa man nodroshina ik pa laikam piedziivot shaadus ikdienu atsvaidzinoshus notikumus.
Liidz shim tikai vienu reizi man ir bijusi taada paranoiska bailju sajuuta - tas bija pirms kaadiem 6 gadiem, kad nakts viduu gaaju uz maajaam no centra un man pusceljaa pieshuvaas viens izmisis cilveeks, kursh man paspeeja izstaastiit visu savu dziives staastu. Taa laikaa arvien vairaak paarliecinaajos, ka vinjam vairs nav ko zaudeet un vinjsh labaakajaa gadiijumaa tuuliit dariis galu sev, bet sliktaakajaa - no saakuma man :) Beigaas gan tikaam cauri bez asinsizlieshanas :)
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: cannibalsmith
date: Sep. 12., 2006 - 06:07 pm
Link
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
(bez virsraksta)
from: atiitis
date: Sep. 12., 2006 - 06:40 pm
Link
*pieraksta*
tas vareetu buut mans moto :)
Atbildēt | Iepriekšējais