Ata Atmiņu Arhīvs - Randevū

Šodien biju Centrāltirgū. Pārkāris kājas pār tuneļa malu, ēdu šķiņķsiermaizīti, spaidīju SMS uz mobilā un tīksminājos par lielisko laiku tāpat kā par dzīvīgo burzmu visapkārt.

Pie manis piesteidzās kāda krieviete pusmūžā un sāka stāstīt, ka es izskatos nu gluži kā viņas dēls. Tālāk saruna veda pie tā, ka viņai vajag piezvanīt... nu vismaz uzpīkstināt. Gribēju iedot viņai uzpīkstināt tāpat par velti, bet viņa nepiekrita, kamēr iebāza man kabatā naudu saldējumam :) Kad viņai atzvanīja, norisinājās īsa vārdu apmaiņa, kuras rezultātā sapratu, ka sievietei ļaundaris otrā līnijas galā ir iedevis kurvīti. Tikai tagad pamanīju, ka viņas rokā ir puķes... nu tās, kuras parasti uz 1. septembri skolotājām nes.

Parunājām par krievu un latviešu valodas īpatnībām (kā nekā viņa visu laiku runāja krieviski un es - latviski) un tad viņa man negaidīti uzdāvināja puķes un uzaicināja uz kafiju. Paskatījos viņas acīs, kurās lēnām krājās asaras un pirms kaut ko paspēju pateikt, viņa to iztulkoja pa savam - ļoti steidzīga sieviete. Viņa sāka stāstīt, ka tas nekas, ka viņa ir vecāka - ka tas tāpat kā ar mammu :)
Paskaidroju, ka es jau labprāt, tikai mani jau darbā gaida un mājās meitene arī. Smagi nopūtusies, ka protams, ka man ir meitene, viņa sērīgi aizčāpoja prom.

Puķes uz darbu nest nelikās ērti, tāpēc atstāju tās turpat uz tuneļa apmales.