Draugi

Meklēju vikipēdijā, kas tāds rakstnieks Džims Kjelgārds un kā rakstās viņa uzvārds. Pirmais, ko ieraudzīju:
"Jim's father, Carroll W. Kjelgaard, was a physician, happily married with five sons and one daughter. Kjelgaard was the fourth oldest. He and his siblings lived on a seven hundred and fifty acre farm in the Allegheny Mountains of Pennsylvania during his childhood. It was the outdoors which provided a playground for all the children." Sāku domāt, kam ar tevi jānotiek, lai tavā vikipēdijas šķirklī būtu rakstīts, ka tavs tēvs ir bijis laimīgi precējies. Džims Kjelgārds ir sarakstījis vairāk kā 40 romānu pusaudžiem. Pārsvarā - par suņiem un meža zvēriem. Un tad pēkšņi:
"After suffering for several years from chronic pain and depression in 1959 Kjelgaard committed suicide at the age of 48."
Te vienīgā zināmā viņa fotogrāfija:

Kā es šodien vēl prokrastinēju - skatījos video no čenelinga projekta Kasiopeja (es ar to nelielos, tāpēc pastāstu tikai Cibā)

mani ir noķērusi reklāma, par kuru nācās aizdomāties.
lego meiteņu līnija, ar spēcīgu un jautru dziesmiņu.
kinda jau viss forši- meitenes arī var spēlēties ar lego
bet, kapēc tur ir tikai puķītes un delfīniņi un kaķēniņi un all other "girlie stuff"
tā nav iekļaušana, tā ir turpmākā segredācija, radot esoša produkta jaunu segmentu
jā, protams, meitenēm parasti patīk delfīniņi un kaķēni, bet vai arī viņas nevarētu gribēt uzcelt vienkārši lego sienu.
jauns produkts, viss skaisti (valentīnas dienas puķes ir vēl krutāks grieziens), bet, ja tiek uzsvērts, ka VIŅA to ceļ, kapēc tā celšana joprojām ir "pareizi" meitenīgā?

ko jūs domājat par sirmiem matiem sietietēm ‘normālā’ vecumā?
par tādiem, kas ir viscaur un acīmredzami sirmi, nekrāsoti nevienu unci

viens no spilgtākajiem piemēriem ir santa didžus šobrīd
(mani neinteresē, ko jūs domājat par santu, bet par principu kā tādu)

Latvijas Radio: "Vēl viņš bija aizrautīgs brunču mednieks."

Latvijas Radio šodien: (nolasa kādas klausītājas vēstuli) "Un tas notika 2001. gadā, tātad - ļoti, ļoti sen."

LA.LV Zinātnieki ir pārliecināti, ka regulārs miega grafiks samazina mirstības risku par 24%

šajā dienā pirms desmit gadiem:
DELFI. Uz ielas guļošu Kiberzemessardzes komandieri smagā reibumā nogādā slimnīcā.

āra termometram apnikusi ziema līdz ūkai un nolēmis saiet viss tāds pozitīvismā. agrā rītā rādīja vēl -18, bet dažu stundu laikā tika jau līdz +13

man ir aizdomas, ka kāds ir āra uztvērēju nospēris un apēdis. vai vismaz ierušinājis kādā migā. jo uz brusas zem terases, kur parasti stāvēja, nav
vispār māja izskatās mazliet apbižojusies. salst ūdens ciet ne tikai naktīs, bet arī pa dienu
vai nu māja nosēdusies, vai terase pacēlusies, bet ar katru brīdi arvien grūtāk atvērt durvis. ar baigo spēku dabūju vaļā kādus 25 cm, kur izspraukties
veļasmašīna niķojas, rāda e20
kaķim pēķšņi nez no kurienes piemeties lentenis
mašīnai aķītis par maz esot apčubināts

karoče

Redzēju sekojošo: Origo stacijā pie kāpnēm uz peronu jauns puisis atvadījās no vēl jaunākas meitenes, cieši apskaujot un noskūpstot, iekāpa vilcienā uz Tukumu, pēc minūtēm piecpadsmit izkāpj kaut kur Imantā un uz perona cieši apskauj tieši tādu pašu meiteni, kas viņu tur sagaida. Vai nu puisim romāns ar dvīņu māsām, vai arī man gļuks matricā. Gļuks vai gličs, es vienmēr jaucu?

Kā jūs šogad atzīmēsiet Starptautisko Mitrāju dienu?

Sen gribu savākt izteicienus, ko cilvēki lieto, kad kāds nomirst - nu, tur visādus eifēmismus "devies mūžībā", "aizgājis no dzīves" un novēlējumus, ko cilvēki raksta sociālajos tīklos, kad apnīk rakstīt R.I.P., tādus kā "lai tev tur viegli" un "tagad tu esi pakāpies nākamajā līmenī". Kas interesanti, pārsvarā dominē kvazimitoloģisks priekšstats par kādu augstāku sfēru, kurā aizgājējs nodarbosies ar kaut kādām "augstākām" lietām ("uzspēlēs kopā ar Oziju"), retumis kāds atceras bērnišķīgo priekšstatu, ka mīļotais cilvēks tur no augšas noraudzīsies un redzēs, kā mums te pārējiem iet, kur nu vēl, ka mirušais kļūs par "eņģeli", kas sargās un vadīs mūs palikušos. Zinot, kādus reliģiskus uzskatus atbalsta Latvijas iedzīvotāji aptaujās, brīnos, ka tie nekādi neizpaužas ikdienas nekrologos un aizkapa epistulārajā žanrā. Kur novēlējums gulēt un rātni gaidīt, kad Kristus augšāmcels? Kur atgādinājums par pēcnāves mokām un neceļiem septiņāas karstajās un septiņās aukstajās ellēs atkarībā no karmiski sastrādātā? Kur, galu galā "Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies, tik jautājums ir, kad tas būs un kur"? Vai tad ticība reinkarnācijai attiecas tikai uz sevi pašu ("Es zinu, kas esmu bijis iepriekšējā dzīvē"), bet uz tuvo vai slaveno mirušo šī dramatiskā iespēja satikties pēc trim četriem gadiem kādā suņu patversmē tiek izslēgta?

Pirms divdesmit gadiem Cibā ierakstīju: "Iedomājies, un ja nu visa pasaule ir sajukusi prātā kādas īpatnējas psihotronās bumbas iedarbības rezultātā, visi ir kļuvuši pilnīgi traki un neadekvāti, vienīgie normālie cilvēki ir palikuši tikai tie, kas tajā brīdī atradās Cibā, nu, rakstīja tur kaut ko vai lasīja un nepamanīja attiecīgo komandu, turklāt tas viss vēl ir saistīts ar noteiktu apziņas un atmiņas kontinuitāti, ko nodrošina ierakstu secīgums un strukturētība, bet visi pārējie ir kukū, neko neatceras un nejēdz, nodarbojas ar kaut kādiem pilnīgi murgainiem darbiem un nodarbībām, nezin kāpēc pelna naudu, atdod līzingu, aizraujas ar pilnīgu šīzu un dzīvo nepareizi, vai ne?"

ikoniskais ģitārists