Pirmdien Makrons paziņoja, ka tādā pašā garā mauksim līdz 11.maijam. Nedaudz gan asariņa nobira, jo tie ir fakin 2 pilni mēneši tādā pašā garā un arī savu dzimšanas dienu varēšu atzīmēt istabā kopā ar R un kaķi, pat ēdienu te vairs normāli nevar pasūtīt. Kaut kādas pulcēšanās, restoranizēšanās utml lietas nebūt atļautas pirms jūlija vidus. Nav jau tā, ka es būtu baigais ballīšu monstrs, bet sagaidīt 30 četrās sienās, ēdot tos pašus kartupeļus astoto nedēļu, piedzeroties uz dīvāna un aizmiegot turpat blakus istabā pirms 23 - ne gluži tas, kā es biju to visu iedomājusies. Šobrīd man vienkārši ļoti gribās tikt ārā. Kaut aizbraukt uz blakus staciju, vēl jo labāk divām vai trim un tad nākt kājām atpakaļ mājās. Jā, staigāt. Man nenormāli pietrūkst vienkārši staigāt. Labi, mēs varētu arī tik ļoti nesūdzēties, jo ir paveicies ar balkonu. Jau smējos, ka pēc 2 mēnešu mājās sēdēšanas atgriezīšos darbā nosauļojusies. Nebūtu tik slikti nemaz. Bet staigāt...