Dārziņš - vilnis un poga

laiku pa laikam uznāk tādi periodi, kad esi uz viļņa, tad tik ej, krūtis uz priekšu, mugura taisna un dibentiņš atšauts, un ja drīkstētu svilpot, staigādams pa pilsētu, nepievēršot sev lieku uzmanību, es to darītu. un tam nav nekāda sakara ar kādām apreibinošām vielām, tev vienkārši ir labi visu laiku. tad es šonakt mēģināju saprast, kā tas ir, kāpēc notiek tā, un sapratu, ka uz viļņa tiek brīžos, kad ne no kā nav bail, kad apziņa var pieņemt visu. tu vari iedomāties dajebko, bet nekas tevi nebiedē. parasti šie periodi beidzas, kad kāds no malas sapisina tev smadzeni un atgādina, ka normāli ir vislaik baidīties, atrod kādu vājo punktu tevī, uzspiež un tad tev mugurā uzmetas kumpums, pleciņi nolaižas, no acīm pazūd mirdzums un vilnis ir prom. tā tas notiek, nekur neizbēgsi.
bet, kad domāju, kāpēc jūtos kaut kā drusciņ pie sevis lepna, tad apjautu, ka tas tāpēc, ka beidzamajā laikā man izdodas vilni noturēt ilgi, pēc iespējas ilgi, cik nu tas iespējams jo es vairs nevienam neļauju  tikt pie savām pogām, nē, nav tā ka neļauju, es tikai vairs nestaigāju ar ieslēgtu pogu, esmu iemācījusies to izslēgt un ielēgt pēc vajadzības. ja ir izslēgta, tad jau to var spiest cik tikai gribas, tā nedarbojas.