Dārziņš -

vakar, noskatoties Crash, beidzot aizdomājos, ka manas mazās sūdiņproblēmas, salīdzinot ar tādām lielām problēmām, kā rasisms, neiecietība pret savādāk domājošaniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, cilvēkiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ "nogājuši no ceļa", ir pilnīgs fuflo
un es nokaunējos, ka esmu gaudusies un taisījusi vētru ūdensglāzē. ja tāds bija filmas mērķis - tad jā, man trāpīja kārtīgi!

un, domājot par narkomāniem, alkoholiķiem, bomžiem - man vairs nekad necelsies roka mest akmeni viņu virzienā vai virināt muti, gvelžot visādas pārgudrības stilā - jā, paši vainīgi, neviens viņiem nelika to darīt, lai tač saņem savu dzīvi rokās un visu maina... tā var runāt tikai tikmēr, kamēr dzīvē, ģimenē nav jāsastopas ar ko tādu.

visi mēs kādreiz piedzimām mazi, mīļi, nevainīgi bērniņi, neviens nekad no tiem nelaimīgajiem nav gribējis būt bomzis, narkomāns, zaglis, slepkava vai kas tamlīdzīgs. tas ir noticis pamazām, nemanot, negribot.

visi nav stipri.
arī cilvēki, kas sevi uzskata par spēcīgiem, ar raksturu, mēdz krist - citi tikai paklūp, citi krīt ļoti zemu.

lai Dievs mums visiem žēlīgs , lai pasargā no šāda veida pārbaudījumiem.