...
« previous entry | next entry »
Sep. 8., 2006 | 10:37 pm
rudens vienmēr atnāk ar to dīvaino sajūtu -
cilvēki it kā besī,
bet bez viņiem arī nevar
kaut kāds paradokss
gribas laikam, lai kāds aizdedzina to dvēselīti,
lai tā šprakšķuļo kā tāda brīnumsvecīte laikam, vai kaut kā tamlīdzīgi
laikam ir bail (man bail no vārda bail) no vientulības,
bet ar visādiem kankariem arī negribas...
kaut ko vienu, bet kvalitatīvu gribas,
bet, savukārt, meklēt negribas
stulbi kaut kā
cilvēki it kā besī,
bet bez viņiem arī nevar
kaut kāds paradokss
gribas laikam, lai kāds aizdedzina to dvēselīti,
lai tā šprakšķuļo kā tāda brīnumsvecīte laikam, vai kaut kā tamlīdzīgi
laikam ir bail (man bail no vārda bail) no vientulības,
bet ar visādiem kankariem arī negribas...
kaut ko vienu, bet kvalitatīvu gribas,
bet, savukārt, meklēt negribas
stulbi kaut kā
...
from: putana
date: Sep. 8., 2006 - 10:49 pm
Link
Atbildēt | Diskusija
...
from: aspirins
date: Sep. 8., 2006 - 10:57 pm
Link
un nenovēršami kārtējo reizi secinājums viens un tas pats -
sevi nepiemānīsi
rudenī man vairs nepatīk dzīvot tikai vienai dienai - bet tas jau nav atkarīgs tikai no manis
un tas tracina
Atbildēt | Iepriekšējais