Vairs jau laikam tā nevar, tas nav iespējams - tā skaisti apprecēties. Tā, lai ir kā vecāku kāzu bildēs, kur viņi tik smieklīgi jauni un neveikli, nobijušies un samulsuši. Ir pārvilkts pāri jau kaut kādai līnijai, sirds robežai (hiho), pienācis brīdis, kad jāizvēlas attieksme, katru reizi no jauna, lietas, kas kādreiz saraudinājušas, vairs automātiski neaizkustina, prāts pārliek - vai līdzi just vai sakrustot rokas nihilismā. Un, ja pirmā fāze ir bijis dabisks jūtīgums, otrā ir izvēle starp jūtīgumu un cinismu, tad skaidrs, ka arī tā drīz zudīs un iestāsies pēdējā stadija - pliks cinisms. Au. :
Comments
nē, es zinu, ka vispār var, mēs abas kopā tam esam bijušas liecinieces,
bet neticu, ka es varu, pārāk daudz sačakarēts, pārvilkts pāri robežām un sasmērēts, nu nevar sušķis iekāpt baltā kleitā un kļūt pirmreizīgs.
bet neticu, ka es varu, pārāk daudz sačakarēts, pārvilkts pāri robežām un sasmērēts, nu nevar sušķis iekāpt baltā kleitā un kļūt pirmreizīgs.
|
zini, es vakar diezgan ilgi domāju par šito te un Tevi. Viens, ko izdomāju, ka, piedod, bet esmu pārliecināta, ka tai dienā Tu būtu ij balta, ij samulsusi. Otra doma bij saistīta ar sapņiem. Neatceros vairs precīzi. Nu un trešās vietā varētu būt jautājums "Nu bet mīlestība??"