šodien atvadījos no vasaras, skatoties kā attālinās Sicīlijas sala. ļāvu saulei vēl pēdējo reizi sakarsēt vaigus. baltu putojot dzidrzilo jūru, kuģīs veda atpakaļ uz kontinentu. šauruma vidū skatiens pievērsās okeāna virzienā apspīdētajam horizontam. tukšie kilometri. šis bagātais ūdens vairs nešķir no man svarīgākā, beidzot esam uz vienas zemes. atvadījos no palmām un kaktusu augļiem tik sulīgi sarkanajiem. neaptverami daudz tika atstāts uz šīs salas. veselas pilsētas iemīļotas un desmitiem cilvēku, pat daži mājdzīvnieki. cita pasaule. cita dzīve.
  atgriešanās Romā liek justies kā mājās. jau zināmas ielas un draugi. nekādu problēmu. pats vakars arī skaists un veiksmīgs. saulriets krāsoja debesi pat zaļganīgos toņos, kalnu silueti iezīmējās aizvien tumšāki, pilsēta izskatījās kā izlieta zvaigžņu jūriņa starp tiem. te beidzot arī redzams rudens. ķermenis atpazīst, viss atkal līdzsvarā, es dodos pareizajā virzienā. šī sajūta bija pametus, kad aizdevos vēl tālāk uz dienvidiem. bet tad sirdsbalss vairs neizturēja, lika mainīt plānus, apgriezties uz papēža un desmit stundās pieveikt jau pusi ceļa.
  divas trīs pieturas uz tad mājas, Liona.