nesaprotu to tukšuma sajūtu, ar kuru pamostos pēc lieliskām, jauku brīnumu pilnām dienām. ne paģiras, ne fizisks nogurums, bet neitrāls gara-stāvoklis. apzinos, ka viss mazliet atkal pamainījies, ir kaut kā labāk, jo dzīve kūsā, bet laikam izsmelts priecāšanās limits. tāpēc patīk strādāt svētdienās, netiek tērēts brīvais laiks neizprotamā pārdzīvošanai. mīlestības pārpludināta nedēļas nogale ar vēstulēm, kaķu Katrīnītes apciemošanu, mātes appumpuroto jubileju, mazā Robertiņa pasakām, skolas laiku biedru sastapšanu, atvadām no Lielā Brāļa, sievas ciemos uzņemšanu, visvisādu cilvēku sastapšanu čomskī, kur mīļi pārsteigumi līdz pat rītam, līdz pat mājām. ar nākamo nedēļu sāksies ļoti nozīmīgs posms dzīvē un es zinu, ka mani noķers, ja kritīšu. šī apziņa ir tik sasodīti.. gadiem pietrūkusi. a vienmēr bijusi tepat. tāpēc nospodrini savus uztvērējus, iztīri tumsas filtrus, atslābinies un ļauj dzīvei notikt!