cilvēki skaidrā tagad liekas interesantāki.
ir labi galvu izvēdināt, ir labi kontrastos dzīvot, salīdzināt un novērtēt, bet svarīgāks ir posms, kad jāizvēlas, jābūvē un jāattīstās.
trakajam [un ieilgušajam] rokenroliņam, dzīvei kā filma un savai rezerves esībiņai jāliek miers jeb tam visam jādod miers man. protams, to biju nolēmusi jau iepriekš, bet nav viegli sevi atkal pieķēdēt. prieks par iegūtajām pieredzēm, iespaidiem un apjausmu, ka tas nav man. vismaz vairs nebūs kārdinājums un ziņkāre. apmierinājums. uztrauc tas, ka saraksts ''varbūt tas ir ūdens, kur jutīšos kā zivs'' atkal sarucis un daudz nav palicis. bet nu..

ir taču pavasaris